Ahāts

atcerējos māsiņai pajautāt par poti, uzmeta mani, jāiet pie kāda, kas to dara regulāri, jo tas iekšā laižamais ātri sarecot un tur vajag kādu, kas ir piešāvies, lai nav divreiz jālaiž, jo sāpot. prezentācijām esmu spešl žūrijā, visiem pagaidām -1 oriģināli, rīt mans uznāciens. eng vajadzētu būt 10, kkāda erudītviktorīna, kurā mans bicīts vinnēja, neatpazinu tikai Upīti un aizmirsu prozas 09' uzvārdu.
skrēju pie doka. reģistratūrā gaužām dusmīga tante, besī ārā viņa, bet vismaz joki sanāca kabinetā, izsmējās visi par mani, jo, kad viņai zvanīja, lai atnes to draņķa pazaudēto kartiņu, prasīja, vai es esot tantiņa, hahaha. "nē, smuka jauna meitene".
neatceros, ar ko sākās tā tēma, bet katrā ziņā šis doks neizpalika ar manas "mūžīgās" kaites ieminēšanos. man momentā raudāt gribējās. tā tiešām ir diagnōze, es noskumu vēl vairāk, nekā viņa sprieda vispārēji. "tev kādreiz sirds neskrien?;tu labi guli?;rokas kādreiz netrīc?;temperatūras nav?" aiz pirmā jautājuma es jau sapratu un klāju vaļā, ka nu arī viņa neizpaliek ar "mūžīgo"diagnōzi, izskatījās makten norūpējusies, atkal tas "nabaga bērniņš", "tev visi mājās?" skatiens, aaaaaaaaaaaaa, tākā retards jūtos, bļeģ. labākais tas, ka šodien mani piemeklēja[sakritība!] visas viņas sauktās vainiņas un mani grib redzēt jau pēc 2 ned..šorīt piecēlos ar slapju muguru, znač temperatūra, šodien sirds skrēja sprintiņu, darba dienās dažreiz guļu afigenna sūdīgi, jo aizmiegu pēc 3h ar 110 klauvēm un jā, man trīc ne tikai rokas. "labi gan, ka atnāci atrādīties, ar hrōniskajām kaitēm jau nevar jokot." lai pie kura/kāda doka es ietu, viss nonāk līdz vienam tematam. vienam. sagruzījos. [hahaha] aiznesos līdz Banāniem, OuSī bija mangō džoints, nedaudz nomierinājos, aizsalu mājās.
:/

kalendārā piektdienai melnais punkts, yo