Ahāts

es kļūstu apātiska, brīžos kad ik pa laikam atskārstu, cik jebkādai centībai "salāpīt pasauli" (piem. sev apkārt) ir tik faking nekāda jēga. Tad es saprotu, ka vienīgais veids tomēr ir randomly atlasīt kaut kādus dažus indivīdus ap sevi, kuriem konstantlī un pakāpeniski pist dzīvi ar savu izpratni par lietām, kura īstenībā nekad nevar saskanēt ar kādu citu, izņemot sevi. Un tad tu tā akli to tikai turpini un turpini, līdz nonāc līdz šim apātijas brīdim, kurš liek tev apjaust šo bezjēdzību, bet reizē apjaust arī cikla turpināšanās neizbēgamību. Bet tas tā, lāpītājiem.