Reach The Skies: A Lifebook

Beidzot izlasīju Grega Īgana grāmatiņu Permutation City, kura man mētājās apkārt kopš 1994. gada, kad to iepirku, būdams Austrālijā. Kopš tā laika vairākas reizes esmu sācis to lasīt, pēc tam pamezdams darbiņu pusratā (hell, "pusratā" nav īstais vārds, nespēju izlasīt vairāk par 10 lapām).

Īsi sakot, it blew my mind. Stāsts ir par dzīvi ap 2050. gadu, kad bagāti cilvēki var atļauties izveidot savus klonus virtuālajā realitātē, lai tur dzīvotu nosacīti mūžīgi. Protams, lai simulētu cilvēka uztveri un apziņu, ir vajadzīgi (vēl joprojām) milzonīgi resursi, tāpēc Kopijai (grāmatā šādi kloni arī tiek saukāti "Copy") nākas dzīvot primitīvā, ierobežotā VR, ar ātrumu kas ir daudz lēnāks, nekā realitāte. Tomēr ir kāds pusjucis vīrs, kuram padomā idejas, kā izveidot nenormāli krutu kompi, kuram pa spēkam simulēt gandrīz visu universu. And then there's this chick - Marija, kas neatkarīgi no Paula (minētā pusjukušā) strādā līdzīgā lauciņā - stāstā nosauktā par Autoverse - būtība programmiņa: Mendeļējeva tabula + fizikas likumi, un tas viss vienkāršots tiktāl, lai bez pūlēm varētu simulēt baktēriju attīstību un mutācijas utml. Anyway - abi šie gudrinieki kopā izgatavo bezgalīgi izpletošos cellular automaton procesoru tīklu, kurā iedarbina gan atsevišķu pasauli, kurā miljonāriem dzīvoties, gan arī ievieto tur Autoversu - saules sistēmu ar vienu planētu, uz kuras tiek simulēti vienšūņi ar potenci attīstīties...

Bet, shit, cik gan Īgans var būt zinātnisks! Viņa skurpulozi izstrādāto zinātnisko pamatojumu grāmatā notiekošajam es īsti neaptvēru pat tad, kad pabrowzēju wikipēdiju, meklējot, kas tad īsti ir cellular automaton. Bet, nu, tas, ko es sapratu un par ko sajūsminos, ir daudzie paradoksi, atziņas un riktīgi dziļie domu graudi, kas bieži pavīd grāmatā. Piemēram, psiholoģiskais Kopijas pārdzīvojums, pamostoties VR. Piemēram, cilvēku dzīve, atziņas, dzīvojot pasaulē, kurā viss ir maināms ar interfeisu palīdzību - pat tavs garastāvoklis un atmiņas. Un, kur ir tā robeža, kad cilvēks, pastāvīgi sevi mainot, vairs nav viņš pats. Atsevišķa jautrība (faktiski, interesantākā grāmatas daļa) sākās tad, kad abi divi jaunās, mūžīgās (well, tā bija paredzēta eksistēt mūžīgi!) pasaules radītāji satikās iekš cellular automaton pasaules, un tās dzīlēs darbinātajā Autoversā bija attīstījušās saprātīgas būtnes, kuras zinātnieku tekošais jautājums bija "Kas mēs esam? Kā radusies mūsu pasaule?"

Grāmata bija mana laika cienīga.