Tik absoluuti,
Ka kluust absurdi-
Braukt uz bedraina celja
Tik loti, ka dveseli izkrata...

apaljs aplis, bet kaut kada taisne veido piesari...
harmonija un miers...
bet kaut kas pluust liidzaas tai...
veel kaut kur pazib ledais smaids un apzinja, ka mainos...
kaadreizeejie principi maina nokraasu, un, iespeejams, ka norauj masku, kas jau sen bija tusheejusi to iisto seju...
vai tieshaam es speeju buut tik negeeliiga?!
varbuut man izluugties piedoshanu?
bet kaapeec gan...?
ja jau neviens nezin, tad kam prasiit piedoshanu?
labaak neuzjundiit jaunas emocijas... pasleept, pasleept... pasleept taas dzilji sevii, lai neviens neuzrok...
kam gan vajag visas taas samazgas... labaak to nezinaat...
mieriihaak gulees tas mans sapnis, ko sapnoju...

hmm... laikam jau viss ir liidzsvaraa... no pilniigas bezizejas atkal esmu atgriezusies uz kko normaalu, vairs pat nav tik skumji... dveeselee veel palikusi kaut kaadada biedeejosha eena, bet ne vairs tik smeldziiga, tagad es varu tam paarkaapt, vismaz kaut neliela kontroles izjuuta, lai gan pat tagad dazreiz nesaprotu kaa iisti sho kontroli izmantot... pirms biju to ieguvusi, it kaa jau biju visu izplaanojusi, bet kad ieguvu tad atkal svaarstos... un tomeer - shaadi ir labaak...

wnk sapinies manas cigaretes duumos un nosmoc!!!! TU - stulbaa mana sajuuta!!!!
jaa, varbuut mulkiigi ik peec 5 min ievietot kaadu bezjeedziigu ieraxtu, bet man vnk vajag kko dariit savadak nojuugshos, es juutos vnk briesmiigi, taa ka tuuliit varetu explodeet miljons siikos gabalinjos kas izslakstiitos pret manaam smukajaam istabas sienaam.... bet es nezinu kadelj... kadelj man tik biezhi ir slikti?! vai tadelj ka man to nodara citi, vai ari pati pie visa esmu vainiga?!
it kaa jau saka, ka dziive nav meesls, meesls ir cilveki, kas ir mums apkaart...
---skumji... skumji... skumji... traa - laa - laa... bum bum... pffffff...klusums---
dziive nav rozhu daarzs teica ezitis nokapdams no kaktusa...
vai arii -----------
neviens nenomirst nevainiigs, dziive izdraazh muus visus....
--------
izspurushiem matiem, sejaa ledains smaids.... un naaca riits, riits, tik sterili tiirs...
un man nav, nav vairs zheel... (taa dziesma piedur)

agonija.... blj*... bezfilma... paralel universe...meerfijs... nezinu, ja zinaatu, tad jau sen buutu to izlabojusi/noveersusi....
mazaa emociju miskastiite... driiz jau buus pavisam pilna...

***
nu kaa var pateikt kko tik bezpersonisku peec visa taa kas mums bija... es gribu raudaat.... vai es vinjam tiesham esmu tikai objekts?! man saap.... ljoti.... un ne jau tikai par to vien... arii par gimeni... katraa zinjaa man maajas nav miljaakaa vieta, kur velos atgriezties.... zheel... aaaffull and sad... :(
***
vai kadreiz buus miers?!...

dievs nedod smagaaku nastu kaa vari panest, bet vai es izskatos peec kaut kaada tizla kravas eezelja?!!!!!!!!!!!! ja?!!!!

nu come on, go čerez window, požalsta, man ir izvele?...

tikai tagad saprotu es, ka viss ir beidzies... cik gan vēlu nāk šīs atziņas? laikam tikai tad, kad nav vairs laika, kad viss ir nokavēts. to saprot tikai tad, kad gliemežvāki izskalojas jūras krastā un kokiem nokrīt lapas, to saprot pārāk vēlu... un tad vēl tu domā, ka viss ir kārtībā? tā nav!!! tu visu esi nokavējis, mani tev vairs neatrast, mani tev vairs neredzēt... cik gan vēlu nāk tava nožēla! koku zaros sapinusies? vēja aizpūsta?

Bija kluss vakars pēc svinībām,
Vairs neviens nedziedāja,
Liesma bija apdzisusi,
Un ugunskurā kvēloja pēdējās ogles...
Ciemiņi bija aizgājuši,
Vienīgi pussagruvušie
Skumjie vārtiņi bija palikuši pusvērti...
Bet viena skumju sagrauta būtne,
Cilvēks bez nākotnes turpināja izlikties,
Izlikties, ka nezin kas notiek...
Tēlot, ka svinības vēl ilgst.
Ko tur liegties, nav verts,
Sarmā norasojis logs,
Leduspuķes klusi teic-
Tas bijis sen...

Novecojusi rudens diena. Lapas sakaltušas un grābekļa izvarotas. Zem tilta netīra upe, bez vēja plūsmas arī sakaltusi šķiet. Cilvēki kā plānprātiņi pa ielām kāto, uz soliņiem tup, veikalu rindās stājas. Cik var to turpināt? Kādam kasās ceļgals, šis kāds paceļ mēteļa malu un pakasās. Aizmugurē stāvošā vecā tantiņa īgni nopēta niezošā ceļgala īpašnieku, pie reizes veltot īgnā skatiena devu arī pāris metrus tālāk stāvošiem garmatainiem vīriešu dzimuma jauniešiem. Skatieni. Vienmēr un visur. Tajos iemājo visi iespējamie dēmoni - aizdomas, bailes, naids un niknums. Un neviens nav akls bez iemesla. Arī izvaroti mēs kļūstam ar nolūku. Lūk tā. Vienreiz tu neapzināti iesper kādam pa dvēseli, citreiz kāds neapzināti ieknābj tev. Cilvēki un putni. Tik līdzīgi. Abi knābj un knābj sāpīgi. Bet putniem ir labāk, viņi var paslēpties, aizlidot. Dažreiz es palūdzu Visumam, lai dažiem cilvēkiem piešķir spārnus. Lai tie varētu lidot un lidojot ietriektos kādā neredzamā stiklā. Es zinu, cik tas ir naivi un bērnišķīgi, bet vai tu zini, ka man tas ir pie vienas vietas? Man ir apnicis sekot savai domu gaitai. Ja ieplūst sajūtās vai domās kaut kas negatīvs, es to vairs nedzenu prom. Nepareizi un postoši, nu manis pēc. Ziniet, par gaumi nestrīdas. Un ja man nepatīk šis viss, tad man nepatīk un punkts. Varat nepīkstēt un nečīkstēt savus aprūsējušos teikumiņus par to, ka viss atkarīgs tikai un vienīgi no mūsu uztveres. Jā, es zinu, ka katrs pats var mainīt savu skatījumu uz dzīvi. Bet, vai ziniet, es netaisos. Iespļaujiet man ģīmī un simtreiz pasmīniet. Man šā vai tā šī pasaule pretīga šķiet. Arī viss skaistais un labais ir draņķis. Cilvēki rada savas gudrības un stāsta tās citiem, domājot, ka tas (ak jel!) ir tik inteliģenti, aizkustinoši un izcili. Tas gan ir lieliski, ka kāds ir spējīgs gudrības perēt, bet līdz galam lieliski tas būs tikai tad, kad jūs savām gudrībām sekosiet. Mūsdienīgā tagadne izpaužas kā masveidīga skatīšanās šizofrēniskā spogulī. Kā centieni staigāt pa karstām oglēm, izspārdot ogles vēl pirms uzkāpšanas tām virsū. Kā cepumiņu taisīšana pēc sakropļotas receptes. Ak jā, ja glāze līdz pusei ir pilna, es to tā arī redzu - kā 50% pilnu, nevis 50% tukšu. Un kā var ienākt prātā, ka vienā veidā uz to skatās optimisti, bet citā veidā pesimisti? Galīgi garām. Starp citu, cigaretes nemaz nav tik dārgas. Jums, kā jau optimistiem, būtu jāpriecājas, ka kāds iegūst vairāk skanošā, kad jūs pērkat savu mīļāko atkarību. Tā ka mutes ciet un smaidiet līdz ausīm. Lūk tā. Sēdiet un priecājieties, viss taču ir tik pozitīvi. Mēs visi varētu būt tik laimīgi, vai dieniņ! Nez vai optimisti smaida un priecājas arī par to, ka tualetes papīrs ir rozā krāsā? Jā, es arī ienāku veikalā un priekā palecos līdz griestiem, kad atskārstu, ka tualetes papīra ražotāji sāk izmantot aizvien dažādākas krāsas. Tiesa gan, melnu slaukāmpapīru mēs (visticamāk) nekad nesagaidīsim. Tas taču būtu tik negatīvi - noslaucīt pakaļu pēc zināmas darbības veikšanas un uz slaukāmpapīra tumšā fona nespēt saskatīt, cik daudz jau esam noslaucījuši un cik daudz vēl jāslauka. Bet nenokariet degunus, gan jau viss būs labi. Ja reiz esam sākuši runāt par veikalā atrodamām precēm, tad atcerēsimies arī sūkļus. Dažreiz man gribas sūkļu vietā veikalu plauktos salikt rīves. Maigi un saudzīgi, rūpes par jūsu ādu. Ak jā, uz ielām ir daudz glītu skuķu. Smukulītes un princesītes, vainīgās un nevainīgās. Bet visas uztraucas par to, ka viņu zeķu krāsa (pasarg Dieviņš!) var nesaskanēt ar džempera krāsu. Idille - dzeltens džemperis un dzeltenas zeķītes, bet (ak vai!) - matu gumija sarkana. Vienvārdsakot, grābeklis izvaro lapas, bet cilvēki - pasauli kopumā. Lai veicas kompota burkā ar biezumiem.