| tik-tak |
[Apr. 6th, 2010|09:25 pm] |
| [ | mood |
| |  anxious | ] |
| [ | music |
| | Enigma | ] |
Laiks aizskrien tik ātri... Paspēju tik dažos brīžos atskārst, ka jau nedēļa beigusies/sākusies jauna.. Kur nu vēl uztvert dienas ilgumu.. Jūtos kā zootropā, kur kadri haotiski mainās un spēju tikai tajos blenzt un brīnīties.
Vai tā ir pazīme, ka jaunība beigusies?
Kopš kāda 2000-šā gada laiks tek kā ūdens straumē un to nav iespējams noķert. Jau pirmajos 2000-šā gados es tik vecgada/jaungada dienās atskārtu, ka gads jau garām, bet es pat neatceros kas/kā notika. Visur rakstīju pagājušo gadu ciparus. Tagad laikam sāku nedaudz adaptēties, bet tik un tā! Tikko bija Z-svētki, tagad pēkšņi jau Lieldienas un tāda sajūta, ka rīt jau man jānodod/jāaizstāv bakalaurs, jāatrod darbs utml... Pfft...
Nemaz nerunājot par idejām, kuras nāk uz aiziet pirms es tās spēju noķert...
Tā vien šķiet - apsēžos uz piecām minūtēm, bet, kad pieceļos nez kāpēc pagājušas vairākas stundas.. Varbūt man ar smadzenēm kaut kas nav kārtībā? Man it kā ir tādi "melnumi" atmiņā dažreiz.. neatceros kādu periodu dienas gaitā (vai pat nezinu, kur esmu bijusi).. Un tad vēl "mazie melnumi", kad, teiksim, paņemu dienasgrāmatu, lai kaut ko pierakstītu (šobrīd visa mana dzīve balstās uz pierakstīšanu) un, kad pielieku pildspalvu pie papīra galva tukša kā spainis un nav ne jausmas, ko gribēju rakstīt... kādos 30% gadījumu esmu iemācījusies uz asociāciju līmeņa atlikt manu galvas saturu atpakaļ "uz sliedēm", bet tas ir samērā reti.. :/
Biezpiens jāēd, jā.. ļoti smieklīgi.. Tikai nez kāpēc mani tas dzen izmisumā. Bail, ka kādu rītu pamodīšos un sapratīšu, ka visa dzīve jau pagājusi.. |
|
|
