| jrock |
[Sep. 1st, 2010|12:35 pm] |
Elīzas un Ievuka iedvesmots šodien nolēmu pataustīties j-roka piedāvājumā, jo zinu nosaukt daudz grupu, bet reāli pārzinu tikai kādas 2 vai 3. Tā nu metos iepazīt Gazette, Plastic Tree, Screw un Mucc.
Klausījos gabalus un nosecināju cik tomēr mūzika nosaka cilvēka raksturu (vai otrādi). Varēju uzreiz pateikt, ka Mucc & Screw rubbed me the right wrong way :D ja tas k-ko izsaka :D Atgādināja bišķi svaigāos DeG gabalus. zāģis.. mm...
Un gazette bija smuki, bet mani neaizrāva.
Sapratu cik ļoti nozīmīga j-roka daļa ir vizuālais, jo arī snobiski skatījos uz Plastic tree, kad sākās dziesma "sanatorium", lasīju k-kāda ausija komentārus par mainstream vs... non-mainstream? (manuprāt viss ir relatīvi un j-rock japānā pavisam noteikti ir mainstream, imho), garlaikoti vēroju notiekošo video un tas vnk aizrāva. Tās bija vienas no garākajām 6 minūtēm manā dzīvē. Labā nozīmē. Nu vnk lieliski. Tas ir tāpat kā man ar DeG - nu riebās man viņu gabali līdz Shade neparādīja viņu dzīvos ierakstus. Mūzika uzreiz atdzīvojas. Nav vairs nedzīva.
Varbūt vnk esmu cilvēks, kam pie katras grupas un mūziķa jāzina kā viņš/viņa izskatās, lai klausoties man būtu bilde acu priekšā... Bet, teiksim, man nav ne jausmas kā izskatās Junkie XL vai Numans, lielākā daļa klasiķu (Prokofiev, M. Andrews, Jean-Jacques Hertz vai Francois Roy) seju man ir mistērija, bet esmu stāvā sajūsmā par viņu mūziku.
nav man tā lieta skaidra. |
|
|