muldēšana

atkal sāk parādīties problēmas ar manu dikciju vai ar cilvēku dzirdi - atkal cilvēki dara pilnīgi pretēji tam ko es viņiem saku.

šodien ir tāda sajūta, ka visos apkārtējos ir saspraustas raķetes, tāpēc šamie visi kā kofeīnu sarijušās vāverītes drillē pa ofisu turpu šurpu un maktenā ātrumā runā, ka pat es (ātrrunātāja) nesparotu viņus un nespēju izsekot līdzi tam, kas kur kad un kāpēc. ar apbrīnu vēroju to enerģiju, kas kūsā viņos un to apņemšanos enerģiju tērēt darbam. citu iedvesmota nevis apceru, ko darītu, ja nebūtu darbā (to es zinu nav ko apcerēt), bet iztēlojos cik labi būtu, ja uz šodienu man būtu pašai savs kabinets ar lielu skaistu mīksto krēslu, lielu tējas krūzi pie sāniem un datoru klātu, skanētu kkas makten pozitīvs un jestrs, lai iekšā enerģija sāk rasties :) telefona man nebūtu, lai neviens netraucētu man izbaudīt mierīgu darba dienu. grīdu klātu pūkains paklājs tā lai ar plikām kājām uzkāpjot uz grīdas liktos ka esmu iekāpusi dūnās. kabinetam nevajadzētu būt lielam, bet logam gan tur vajadzētu palielam būt, lai var puķi uz palodzes uzlikt, atvērt vaļa un sajusties, ka esmu uz balkona (ja tā labi padomā, tad man nevajag kabinetu - dodiet balkonu) un noteikti es tur varētu pīpēt.

apbrīnojami cik ļoti es spēju to iztēloties, es pat zinu kādās krāsās visam būtu jābūt - paklājs būtu balts, sienas tumši pelēkas vai ar brūnas, milzīgais krēsls koši sarkans un pie krēsla mazs galdiņš ar trim metāla kājām un stikla virsmu, krūze tilpums 1l un tā ir pilnīgi balta. logs būtu krēslam kreisajā puse (ja tu tajā sēdi) un puķe būtu Mila eiforbija ( man tieši tāda ar ir). aiz krēsla 'vēl varētu būt stāvlapma ar tumša koka kātu un baltu kupolu. un vispār uz aiz krēsla katrā sienas stūrī uz plauktiņiem varētu ielikt vēl pušķu hlorofītus, bet tādus kas jau zied un ir jau apakša pilna atvašu.

man patīk makten.

zobārsti ir vienīgie, kuru apmeklējums man uzden stresu un man no viņiem ir bail daudz vairāk nekā no tiem agregātiem kas apkabināti ap sēdekli un atrodas uz blakus esošā galdiņa (aparāti paši par sevi smaganās nekļūdās trāpīt). smaka ir neciešama (lai gan šodien no rīta konstatēju, ka vēl riebīgāk ir braukt aiz atkritumu mašīnas šai laikā). bet visvairāk man riebjas tas, ka zobārsts var būt veca sennedabūjusi vīrieti siviete (noteikti iestājies VTO), kas uzvedas kā mazs skuķis un man aiz muguras ar māsiņu tipa čukstus (man laikam ir laba dzirde - es visus dzirdēju) nodirš manu zobu stāvokli, tai pat laikā un tajā mirklī самая умная и красивая, pieredzējusi utt.,un kad es uzjautāju par savu zobu stāvokli un viņas ieteikumiem to uzlabot, tā vietā (manuprāt loģiski) lai man pateiktu ko kad un kā vajadzētu turpmāk darīt, es saņēmu lekciju par to, ka es esmu jauna un skaista, bet: У вас ужасный рот! un tā apmēram 5 min (lekcija ir tāda, ka esi gatavs sākt raudāt par saviem zobiem un par to, ka kādam ir nācies uz tiem skatīties). gala rezultāta šamā vēl tur minēja, ka nu esot jānāk ārstēt, bet man jau tai mirklī bij po, jo stāvēju ar vienu izrautu zobu par ko tikko bij samaksājusi 20 Ls (par vienu mazītiņa zoba izraušanu, ko viņa izdarīja 20 min - būs jāsāk apdomāt šī karjera), nodirsta ar nelaimīgu un apvainotu ego + besi ko visa šī situācija manī izraisīja.

man rauj jau otro gudrības zobu ārā un iepriekšējā ārste kas to darīja teica, ka tas neesot nekas TĀDS, jo tos zobus nevar ar birsti iztīrīt (es pamēģināju - acīmredzot patiesi nevar) + plus tolks no viņiem ir neliels. pie tam man nav skaidrs - es katru dienu mazgāju zobus - meklēju tur ūberās zobupastas, kas patiesi arī kko dod zobiem (tipa), bet acīmredzot tolks no tā nav nekāds un varu atteikties no savu zobu pucēšanas (bet ja patiesi - manu ego patiesi vakar sagrāva smagi).

man liekas, ka zobārsti ir arī vienīgie ārsti pie kuriem man netīkas iet, tikai tāpēc, ka viņiem ir šis te nosodošais viedoklis un tās sejas izteiksmes.

vasara un jau atkal kolēģi viens pēc otra sāk slimot te ar saules dūrieniem te vells viņ zin ko, bet es sēžu un ne reizi vēl neslimoju. jā, mana vēlme saslimt vēl ar vien nav zudusi, jo es jau vairs neatceros kad es pēdējo reizi slimoju un esmu aizmirsusi kā tas ir kad tu esi slims

šodien ir tieši tāda diena, tieši tāds noskaņojums un fiziskais stāvoklis, ka vajadzēja sākties atvaļinājumam. bet weee... tas ir tik pēc divām nedēļām. un pagaidām tās liekas tik tālu...

un šodien norīta pamodos es betona alā, kur nav elektrības un līdz ar to arī ne ūdens, arī ne tēju uzvarīt arī neko darīt.