| 4:40p |
Sapņa stenogramma
Esmu ar Līgu ieradusies no rīta mūzikas skolā, bet solfedžo nenotiek. Klīstam apkārt pa šuci, anyway vēl jāgaida klavieru stunda. Lēnā garā aust rīts, bet mana diena jau taapat juutaas sacuukota. Novilkusi laiku liidz klavieru nodarbiibas saakumam, eju iekšā kabinetaa pie Zvejnieces, Līgai stunda pa koridoru biku tālāk. Jau atverot kabineta durvis redzu, ka mana uchene ar milziigu ziedu kleepi kaut kur sataisiijusies iet. Man shkrobe vēl lielaaka, jo man tachu ir stunda. Tad vinja ar visiem ziediem uzkaapj uz kreesla, lai salabotu saluuzusho lampas abazhuuru, pietviikusi man sakot, lai es pagaidu kaadu briitinju, ka vinjai jaaiziet. Klasee ienaak kaads puisis, kuram arii kaut ko no Zvejnieces vajag, bet mums abiem tiek pazinjot,lai pastaigājam apkaart, kamēr viņa atnāks. Izejam no telpas, niknums par esosho situaaciju mūs ar svešo puisi satuvinājis. Ejam plecu pie pleca, jau peec paaris metriem pagriezhoties ap stuuri muusu pirkstinji sakabinaas, nonaakot vestibilaa liidz garderobistei, viens skatiens, un es jau viņu noskūpstu. Skūpstamies arī izejot no skolas, ejam pa celiņu parkā, kas varētu būt botāniskais dārzs. Gar celiņu ir zemi krūmi, es nezinu, kas ir viņš, bet es zinu, ko es gribu un ko jūtu. Gaisā virmojoša kaislība mūs ir nolikusi gar zemi, mēs aizgūtnēm skūpstamies, valstamies,manas rokas noteikti meklējas pa viņa ķermeni. Brīdī viņš mulsi atzīstas, ka ir beidzis;es nodomāju, cik maz dažiem gan vajag, bet no viņa vēl neatstājos. Es pamanu, ka pa celiņu mums tuvojas ģimenīte, ar 4gadīgu bērnu pa priekšu, mēs uzraujamies kājās un trakulīgi aizskrejam prom pa trotuāru. Pēkšņi esam nonākuši Dzegužkalna pakājē, ielas malā, kur pāri ielai mums abiem, sasarkušiem, rokās saķērušamies un visnotaļ pa gaisu lidojioshiem, pretī nāk mana latviesshu valodas skolotāja Simsone, savam sarunu biedram kaut ko skaļi komentējot par tēmu 'kas kuram dzīvē šobrīd svarīgākais prātā'. Pa Dzegužkalnu turpinam apskurbuši ņemties, vēl vairāk par viņa eleganti-griboši-baudoši-atturīgajiem skūpstiem mani valdzina viņa neiepazītā personība. Viņš irman tuvāk kā tikai fiziski. Kad viņš ir beidzis jau triis reizes, es pierādu, ka var vēl..Mēs esam uz ceļa, kas ved līdz skolas iemīļotam veikaliņam, un pretī arī nāk bariņš klasesbiedru. Līva saprotoshi nosmaida man, es atjēdzos, kas pēdējā laikaa mani iekšā urda, un attopos viņai paprasīt, cik laika vēl līdz stundai. Līva paskatās pulkstenī un saka, ka vispaar jaapasteidzas - mums pie Simsones kaukaads domraksts un 3 minuutes vairs tikai. No sava svešā puiša es steidzīgi ar skūpstu atvados, kaut kas trūkst, un es saprou, ka ar telefoniem mēs laikam neapmainīsimies. Viņa siltums attālinās, katrs aizejam savā virzienā un es pieskrienu, lai noķertu savu grupiņu. Ceļā uz skolu ir kalns, dzelzceļa sliedes un barjera, kurai jākāpj cauri. Mani pārnēmis liels enerģijas lādiņš un atkal šeit esošajai Līgai es saku, ka tagad es katru dienu salaidīšu ar citu puisi. Monogāmija nav priekš manis, kaut pēc tās ilgojos. VIņa nobrīnās ,kā es tā tiešām varēšu, bet es negribu pieķerties. Ar nokavēšanos ienākam klasē, kur tiešām jāraksta kaut kāds darbs literātūrā. Simsone staigā pa klasi, kārtodama papīrus, un velta kaadu komentāru manā virzienā, mums jau šodien otrā tikšanās. Pa logu spilgti iespīd vēl nesen modušā rīta saule, es tajā raugos un mēģnu sakārtot savas domas sacerējuma tematikas virzienā. |