| Murgoņa |
[May. 25th, 2025|10:12 pm] |
Man bija sapnis. Vai arī sapnis bija manī? Vai var sapnis sapņot mani? Es stāvēju ārpus sava ķermeņa, skatīdamies kā viņš guļ, tas otrs es, tas, kuram neviens nav devis atļauju elpot, bet viņš to dara tik un tā. Es skatos kā guļu pļavas vidū, kur katrs zāles stiebrs atgādināja nepatīkamu atmiņu, kur zirgi ar cilvēka seju un zoss ceļiem smējās uz mani. Viens zirgs poļu valodā skaļi brēca, vārdu pa vārdam nesapratu, bet sapratu ka par mani. Klusi pie sevis ņirdzu līdzi, pats savus smieklus nevarēju sadzirdēt, negribēju. Nesaprotu par ko ķircināties.
Es esmu es — un manas vienpadsmit kājas. (Vienpadsmit un ceturtdaļa, ja godīgi, viena ir puse cigaretes). Jā vienpadsmit. Kur humors tam? Nu labi, katra kāja lai atgādinātu man ir tikai divas garlaicīgas rokas. Katrai kājai savs viedoklis par mīļāko dziesmu žanru. Viena danco tango, otra laiza metāllūžņus, pārējās pārāk bieži maina viedokli. Bet esmu spējis sadzīvot ar tām, tad kapēc zirgi mani nepieņem? Es pat esmu sācis skriet, es taču gribu iederēties. Neviens man neticēja ka spēšu skriet, tas taču neiespējami manā stāvoklī. Bet man patīk, un labi padodas. Katrai kājai viens pirkstiņs, un kā balerīna uz ūdens slidoju pa trases ceļu. Neēsmu nekāds gliemezis bez mugurkaulas, es varu darīt ko gribu, es esmu tāds kā pārējie zirgi. Es varu būt gleznieks bez mēles, pirāts bez kuģa un presidents bez zobiem.
Naivs es. Tā kā zīdainis tieku atrauts no ābola tesmeņa. Piena cianīda pēcgarša vēljoprojām tek no mutes, smarža atgādina savu dzimšanas apliecību. Jaukais sapnis tiek izdzists ar trauksmes svaru uz krūtīm. Četras ķepas un, nu ja, tas sasodītais kaķis. Viņu seja tumšas istabas troksnis. Tas sāk murmināt mūžīgo dzeju. Viņa bals kā mana mamma un putekļusūcējs reizē. "Tu esi kļūda, bet simpātiska kļūda". Izbesīts, to beidzot aizstumju. Es raudu. Es dzimstu. Atkal sapņoju. Zeme zem manis pazūd un griesti tuvinās līdz atsitu galvu atpakaļ gultā. Acis atverās un aiz plakstiņiem televizora raidījums, kur es esmu galvenais varonis. Šādi skatīties uz sevi trešajā skatā nekad nepieradīšu. Stāvu kā stienis koreju melodrāmā. Saprotu ka raidījums notiek savā istabā, tas ir līdz sadzirdu aiz muguras ziemassvētku ķīniešu radio. Izrādās valdības ķirzak-droni mani pieķēruši gleznojot dauņu propogandu.
Man nepatīk skatīties kā es daru lietas. Atceros kā pamodos IKEA centrā. Sieviete ar pudeles lukturi spīdina acīs. Viņai acis kā pingponga bumbas, bet tajās redzu nākotni, kur es esmu mēbele. "Ko tu te dari, tu saproti veikals sen aizslēgts?". Es pasmaidu — "Mana daunība ļauj atslēgt mēbeļu lielveikalus no iekšpuses". Viņa nesaprata. Vismaz galds mani saprastu. Reizēm vēlos sevi nokrāsot krāsā kas dod labsajūtu un neizbēgamu laimi, dzeltenā. Dzeltenā krāsa man atgādina dienu kad biju atvaļinājumā ēģiptē. Vecie piramīdu hieroglifi iemācījā kā katru reizi uzvarēt krievu ruleti ar sešām patronām. Triks ir sākt pirmajam. Vienīgi kad mēģināju paspēlēt ar peļu grupu man nedeva pistoli, bet siera piknik nūjiņas. Tās apēdu ar vienu kodienu.
Man kabatā vienmēr ir rokturis, kas ļauj droši skriet lejā pa kāpnēm ar lietussargu, nesavainojoties. Kabatās vienmēr nēsāju kautko katram gadījumam, es tiešām gribu būt īsts cilvēku kabatasnazis. Ja kāds vēlas uzpūst burbuli — tam savārīšu ziepes. Ja kāds tiešām jūtas friskants, tam atdošu sniega bumbu ar sērfojošu govi, lai beidzot būtu drosme nopļaut zāli ar nagu knaibli. A ja man tieši vajag skrūvg-. Nē. Kad bija pēdēja reize kad kabatas plastmasa dakša bija noderīga. Rīt noteikti!
Man patīk vasara. Slīcinu maijvaboles ūdens spaiņos un klausos, kā karaliene maijvabole čukst man: “Aizsūti mēbeles uz Atlandiju, tur tām būs jauna dzīve kā karavīriem uz siera mēness”. Kāpēc gan ne, ir tikai pirmdienas rīts. Kā kamielis skatās uz rosolu ošņāju savus pirkstus, sāļas un ar tomātu čipšu pēcgaršu. Varbūt man vienkārši printers sabojājās, nezinu dēļ kāda iemesla mēģināju aizdedzināt rimi sērkociņus pirms tās nopirkšanas. Iedomājos varētu beidzot ar salūta raķeti aizlidot uz Parīzi. Kopš bērnības vēlējos paņemt gabalu no eifeļa torņa un aizvest uz mājām. Kas tik nopietns? Franči čista nepamanītu kā manas ašās rokas nograuž gabalu. Rokas manas bieži komplimentē, protu atrisināt kubiku rubiku ar pēdas nagiem, ar aizsietām acīm, ja kas.
Manuprāt, trūkst līdzsvara dzīvē. Jāuzgriež laimes rats. Moška uzvarēšu atslēgas uz pasaules dominanci. Pirmais ko ievērstu būtu brīvas pamācības cik daudz jābrauc ja gribi droši dzert. Otrais varbūt bezmaksas veselības aprūpe, par to vēl jāpadomā. Sapnī gāju caur Rīgas Origo tuneļiem, tuneļi šķita bezgalīgi un ar vairākiem slāņiem. Cilindra griesti lika halucinēt un skriet uz vietas. 100% pārliecināts valdība tur slēp kara bunkerus ar manām pazudušajām zeķēm. Pieliekot ausis pie sienām dzirdu kā putni veido ligzdas. Varbūt no manām zeķēm un ozolu zariem. Ja vēlreiz apciemošu to sapni, tad noteikti pajautāšu — "Ja citronam būtu spārni, vai tie būtu caurspīdīgi ar ziliem punktiem, vai oranži, negatavi un izžuvuši".
Man liekas ir jāpaguļ. |
|
|
