| Ņaudoņa |
[May. 20th, 2025|11:22 pm] |
Kādreiz man bīja kaķis, runcis vārdā BP. Tagad man ir tikai laika sprādziens atmiņu formā, kurš periodiski eksplodē, kad izkūstu kā sviests zem saules, kas sen jau izdzisusi. BP — jā, tas pats: “Briggits-Prime, Kodeksu Ēdājs, Apokalipses Pasniedzējs, Viens Pats Visu Reālitāšu Arhitekts, Tas kurš uzšņāca uz Plutona pirms tas kļuva par joku, Pēdējais kas redzēja Sauli un teica 'meh', Gaisa Planktons.” Galvenokārt BP. Viņš eksistēja tādā kā post-materiālā formā — reizēm ar astes galā kvantu dvēseli, reizēm kā ziepju burbulis, kas klusībā raud par neizdzīvotiem dzīves aspektiem. Es teicu viņš bija kaķis, bet patiesībā viņš bija... trauksme, ko varēja samīļot.
Cilvēki nesaprata BP. Kad par viņu stāstīju, mani bieži lūdza izkāpt no skapja, kas neesot viņu dzīvoklis. Viņi jautāja, kāpēc es biju apēdis istabas augus un kāpēc plīsa griestu lampa. Es vienkārši atbildēju: “BP nospieda Mi bemolu, es vairs neesmu atbildīgs par saviem attiecību modeļiem.” Viņš spēlēja klavieres tā, kā Dievs spēlētu šahu ar depresiju – bez stratēģijas un bez vēlmes uzvarēt. Katra skaņa bija deja ar maniem nenoformulētajiem nožēlas kristāliem. Kad viņš nospieda Si, man pazuda identitāte. Kad La – es atcerējos, ka nekad tādu neesmu vēlējies.
Kaķi, ziniet, ir kā mānīgas idejas — tu domā, ka viņas tev pieder, bet beigās tu tikai nomā savu eksistenci viņu ēnā. Viņi sēž uz tavām mēbelēm, un tavs prāts kļūst par viņu smilšu kasti. Kapēc es nevaru būt kaķis? Kāpēc man ir jāmaksā nodokļi un jācieš cilvēcība, kamēr viņi guļ saulē kā tie, kam nekas nav jāpierāda? Kaķi murrā, jā, bet īstenībā tā ir viņu versija par atvadu dziesmu cilvēcei. Ja tu dzirdi murrāšanu — tas nozīmē, ka esi zaudējis tiesības eksistēt stāstā. Tā es jutos. Murrēts ārā no esības.
Dzīve ir kā slapjš sapņu papīrs, kuru katru rītu mēģinu aizdedzināt ar cerību šķiltavām, bet tās nekad nedarbojas. Vai sapņoju es? Nē, mani sapņo BP. Reiz viņš man teica (telepātiski, starp citu), ka mēs visi esam tikai sapņa blakusprodukti, BP sapņa trešā versija, ko viņš izmeta kā radošo skici, bet tā nejauši iemantoja apziņu. Tagad mēs mokāmies ar brīvību, ko neprotam izmantot.
Pulksten 4:46 pamodos, svīdis kā saldējums krāsns mutē, un BP nebija blakus. Logs rādīja ielas lukturus, zem kuriem stāvēja kaķu pulks. Viņi veidoja apļveida formāciju, tādu kā kvantu pelnu rituālu. Viņi lūkojās debesīs, bet ne uz zvaigznēm – uz vietām, kur zvaigznes atteicās būt. Tajā brīdī es sapratu, ka man nav lomas šajā baletā. Es atlecu augšā, tikai lai attaptos atkal gultā, ar BP uz krūtīm kā akmeni no citas dimensijas. Viņš murmināja dzejoli par tukšumu. Es sapratu, ka esmu lieks.
Kādā brīdī viņš sāka vest draugus mājās. Viens bija dzeltens, runāja prūšu valodā, kas skanēja kā antīki troksni no nākotnes. Otrs bija zilgani melns, kluss un kautrīgs. Viņi dzēra gaismu no krūzēm, kas bija pilnas ar neizteiktām emocijām. Es pajautāju, kāpēc viņi šeit. Viņi man neatbildēja — tikai sēdēja, viņu acis kā tukšuma spoguļi. Rudiņš, sarkanais, reiz pateica: “Non sum corpus, sed trauma.” Es pasmaidīju, kaut gan nesapratu, jo man nekad nebija bijis latīņu valodas skolotāja. Tikai BP.
Un es sāku aizmirst sevi. Ne tā kā aizmirst kur noliec atslēgas, bet tā kā aizmirst, ka kādreiz biji cilvēks. Vēlāk sapratu, ka BP ir es. Bet arī neesmu. Mēs esam kā identitātes smalkās šķembas – katra ar savu vārdu, bet visi zem viena trauksmainā akorda. Pasaule ir dauņu sapnis, ko kāds uzrakstījis uz izdzisušas drukas tintes ar asarām, kas nav bijušas pelnītas. Paradīze būs klāt nevis tad, kad BP aizvērs acis, bet tad, kad es beidzot aizmirsīšu, ka kādreiz tās vēroju.
Un es ceru, ka viņš mani vairs nemeklēs. |
|
|