Ir vakars vēls, un lietus līst,
Pa Vecrīgu kāds students klīst.

Viņš klīst un klīst, līdz apstājas
Pie kādas mazas būdiņas.

Viņš trīsreiz klusi pieklauvē:
“Jel laidiet mani pajumtē!”

Bet saimnieks liek to ārā dzīt,
Viņš klīst un klīst līdz zemē krīt.

No rīta saule sērīgi
Sveic Daugav’s malā slīkoni.

Bet māmiņa to mājās gaid’;
Tā gaid’ un gaid’ un nesagaid’.

Ir vakars vēls, un lietus līst,
Pa Vecrīgu cits students klīst.