spacewalk in the interwoods
May. 21st, 2014 | 01:01 am
From:: zaralustra
interesanta teorija par to, kā mans ego izpildās un kā esmu neapzināti iemanījies to pabarot kaut kādās vairāk vai mazāk ar savu sociālo dzīvi [kā vispārpieņemts termins] nesaistītās situācijās, nodarbēs. veids, kādā es to ego pabaroju ir nekaitīgs (vismaz apkārtējiem cilvēkiem). cik tas veselīgi vai neveselīgi izskatās no malas - tas ir cits jautājums. principā, intergalactic orākuls saka, ka ikviens, kas kaut ko varētu piekasīties šajā sakarā shall not pass. :D
plusi šai dīvainajai ego utilizācijai - dzīvojoties pa sabiedrību tam (ego) nav kaitinošu tendenču manifestēties un sačakarēt lietas. no otras puses tas mani padara sociāli mazāk aktīvu. ir grūtāk iesaistīties, tikt aizrautam, aizdegties par kaut ko dzīves situācijās, kas sagādā šādas iespējas aizrauties un iedegties par kaut ko (ja tev liekas, ka tas ir pašsaprotami, atceries, ka tas tā nav, bet tu esi laimīgs cilvēks) tās ir kaut kādas spilgtas pieredzes, kas paliek atmiņā un piešķir tavām attiecībām ar cilvēkiem formu un krāsu. tā kaut kā.
laikam ejot tādu manā dzīvē ir palicis arvien mazāk un mazāk, sociāli esmu kļuvis diezgan izolēts un šo savu dzīves enerģiju/draivu esmu novirzījis kaut kur citur.
liela daļa no tā visa procesa, kas notiek sabiedrībā ir tāda neskaitāmu ego driven spēlīte, kā nu kurš to spēlē. spektrs ir ļoti krāsains. metaforiski - es nespēlēju naudas dēļ (kas, salīdzinājumam, būtu - sava ego apmierināšana kaut kādā primitīvā līmenī (salīdzinājumam - paēst, lai nejustos izsalcis)). no sabiedrības vienmēr esmu gaidījis, ko vairāk. meklēju dziļāku kontaktu, visbiežāk tur, kur tā nav. teiksim tā, es netiecos pēc tā generalised human experience, kas vairāk vai mazāk pieņemta par normu, un ko sabiedrībā dzīvojošais cilvēks tiecas (drīzāk būtu jāsaka - tiepjas uz dīvāna pusi) bez ierunām pieņemt par normu, šajā brīdi ar savu viedokli to par tādu arī padarot.
mani interesē tādas spēles, kas īsti neierakstās spēles definīcijā. drīzāk to varētu nosaukt par deju. piemēram, dziļāka kontakta meklēšana ar cilvēku, kas ārēji ir aizbarikādējies, nolicis barjeru, bet es, redzot, ka šis cilvēks pavisam skaidri varētu iegūt no atklātāka, dziļāka tipa kontakta manas unikāli sačakarētās personas kompānijā, cenšos šo barjeru nojaukt.
ja arī nonākšana līdz tai dejai vēl joprojām ir spēle, tad nonākot tur, spēles vairs nav svarīgas, svarīgs ir genuine human experience. šķiet, ka tik ļoti tiecos uz kaut ko tādu tāpēc, ka tas man padodas vislabāk. būt cilvēkam ir viegli.
nekad neesmu bijis īpaši labs spēļu spēlētājs, lietas, kurām ir kaut kādi rakstīti vai nerakstīti noteikumi (piemēram, loģika) mani vienmēr interesējušas mazāk, jo tās no manis prasa piepūli. un tā kā man pārāk bieži dzīvē, cenšoties, ir sanācis vilties (in general, bet galvenokārt jau sevī), no spēlēm esmu izvairījies. jaunākam esot man nebija ne jausmas, ka sabiedrībā spēlēt spēles ir pieņemts. pieļauju, ka jo ātrāk to saprot, jo vieglāk un patīkamāk varētu būt dzīvot.
esmu nonācis pie secinājuma, ka ir jābūt gatavam noskriet to extra-mile un iedziļināties tajā, ko lielākā sabiedrības daļa no tevis prasa. mazliet pārbaudījis ūdeni, nepatīkamas emocijas, jo neviļus nāk sapratne par to, ka lielu daļu no maniem 27 gadiem vienkārši kaut kas ir palaists garām. un, ka manā vecumā tas (stereotipiski) šķiet nepieklājīgi. pirmo reizi, saprotot ka kaut kāda dzīvei svarīga komponente vienkārši nav bijusi manā dzīvē klātesoša, bija vienkārši all my life rewinding itself in front of my eyes in the light of dissapointment. es gan neatceros, kad. iespējams, ka tagad. vismaz tik strukturētā veidolā. un ar sapratni, ka tam ir visai tiešs sakars ar to daļu manas dzīves, kuru dzīvoju konformējoties, sabiedrības sastāvā. tur, kur man rūp, ko par mani domā.
nav arī vairs jautājumu, kāpēc kaut kas ir tā, kā ir. teiksim, ja ir slikti, tad tagad būtu diezgan labi jāvar redzēt karti, orientieri, kas paskaidros, kāpēc tā. pirmais orientieris - neieslīgt melanholijā.
atpakaļ pie tā, ka jānoskaņojas uz to extra-mile. kāpēc? jo man patīk sabiedrība. man varbūt riebjas kaut kāda šīs, par normālu (uz mana, pardon, funkcionālā sapistuma fona) pasludinātās, sabiedrības nespēja funkcionēt properly in the best fashion and manner it could best possibly function in. tas, savukārt, izriet no tā, ka tā uz sevi nav spējīga paskatīties ar kritiku (ne ārēju, ne iekšēju), triviālu iemeslu dēļ (tādu kā nauda un cheap, primitive ego thrills). un bišķīt tur dēļ tā pavadošā fašisma arī. rofl.
ja vēlreiz par to sabiedrību, ko saucam par normālu - tad uzskatu, ka tai draud briesmas nonākt kaut kādā default settings (game rules) stāvoklī, kur vairs nebūs ceļa atpakaļ, jo tā būs pārāk trula, lai atcerētos, ka kādreiz bija vēl kaut kas bez lielā nekā. lielais nekas un cīsiņi "amoral, new! supreme (but I don't know why)".
sabiedrība, kas orientēta funkcionēt un tik dziļi iegrimusi loģikas skavās, ka aizmirst to, ka bez funkcionēšanas vēl vajadzētu arī par to procesu reflektēt. tāda sabiedrība sauc sevi par normālu. tai ir visas tiesības to darīt, bet šāds paškritikas trūkums ir visai destruktīvs. un cilvēciskai pieredzei ar morāli ir jādejo. kas to pieredzi padara par cilvēcisku? tas spektrs, sajūtu, vērtību kopums. tas nekādā gadījumā nav optimāls. ja iepriekšējais teikums izklausījās dīvaini, tad tikai tāpēc, ka aktīvi pārdomāju, kas tas ir un, kas tas nav, domājot par to, kā to jēdzīgāk nokomunicēt lasītājam, ar kuru es eksistēju ārpus tieša, personiska sociālā konteksta. tam nav definīcijas ārpus attiecībām ar līdzcilvēku. tas ir unikāls, bet tomēr ļoti labi funkcionējošs. tam nerūp ekskluzīvs. un to var pazaudēt.
plusi šai dīvainajai ego utilizācijai - dzīvojoties pa sabiedrību tam (ego) nav kaitinošu tendenču manifestēties un sačakarēt lietas. no otras puses tas mani padara sociāli mazāk aktīvu. ir grūtāk iesaistīties, tikt aizrautam, aizdegties par kaut ko dzīves situācijās, kas sagādā šādas iespējas aizrauties un iedegties par kaut ko (ja tev liekas, ka tas ir pašsaprotami, atceries, ka tas tā nav, bet tu esi laimīgs cilvēks) tās ir kaut kādas spilgtas pieredzes, kas paliek atmiņā un piešķir tavām attiecībām ar cilvēkiem formu un krāsu. tā kaut kā.
laikam ejot tādu manā dzīvē ir palicis arvien mazāk un mazāk, sociāli esmu kļuvis diezgan izolēts un šo savu dzīves enerģiju/draivu esmu novirzījis kaut kur citur.
liela daļa no tā visa procesa, kas notiek sabiedrībā ir tāda neskaitāmu ego driven spēlīte, kā nu kurš to spēlē. spektrs ir ļoti krāsains. metaforiski - es nespēlēju naudas dēļ (kas, salīdzinājumam, būtu - sava ego apmierināšana kaut kādā primitīvā līmenī (salīdzinājumam - paēst, lai nejustos izsalcis)). no sabiedrības vienmēr esmu gaidījis, ko vairāk. meklēju dziļāku kontaktu, visbiežāk tur, kur tā nav. teiksim tā, es netiecos pēc tā generalised human experience, kas vairāk vai mazāk pieņemta par normu, un ko sabiedrībā dzīvojošais cilvēks tiecas (drīzāk būtu jāsaka - tiepjas uz dīvāna pusi) bez ierunām pieņemt par normu, šajā brīdi ar savu viedokli to par tādu arī padarot.
mani interesē tādas spēles, kas īsti neierakstās spēles definīcijā. drīzāk to varētu nosaukt par deju. piemēram, dziļāka kontakta meklēšana ar cilvēku, kas ārēji ir aizbarikādējies, nolicis barjeru, bet es, redzot, ka šis cilvēks pavisam skaidri varētu iegūt no atklātāka, dziļāka tipa kontakta manas unikāli sačakarētās personas kompānijā, cenšos šo barjeru nojaukt.
ja arī nonākšana līdz tai dejai vēl joprojām ir spēle, tad nonākot tur, spēles vairs nav svarīgas, svarīgs ir genuine human experience. šķiet, ka tik ļoti tiecos uz kaut ko tādu tāpēc, ka tas man padodas vislabāk. būt cilvēkam ir viegli.
nekad neesmu bijis īpaši labs spēļu spēlētājs, lietas, kurām ir kaut kādi rakstīti vai nerakstīti noteikumi (piemēram, loģika) mani vienmēr interesējušas mazāk, jo tās no manis prasa piepūli. un tā kā man pārāk bieži dzīvē, cenšoties, ir sanācis vilties (in general, bet galvenokārt jau sevī), no spēlēm esmu izvairījies. jaunākam esot man nebija ne jausmas, ka sabiedrībā spēlēt spēles ir pieņemts. pieļauju, ka jo ātrāk to saprot, jo vieglāk un patīkamāk varētu būt dzīvot.
esmu nonācis pie secinājuma, ka ir jābūt gatavam noskriet to extra-mile un iedziļināties tajā, ko lielākā sabiedrības daļa no tevis prasa. mazliet pārbaudījis ūdeni, nepatīkamas emocijas, jo neviļus nāk sapratne par to, ka lielu daļu no maniem 27 gadiem vienkārši kaut kas ir palaists garām. un, ka manā vecumā tas (stereotipiski) šķiet nepieklājīgi. pirmo reizi, saprotot ka kaut kāda dzīvei svarīga komponente vienkārši nav bijusi manā dzīvē klātesoša, bija vienkārši all my life rewinding itself in front of my eyes in the light of dissapointment. es gan neatceros, kad. iespējams, ka tagad. vismaz tik strukturētā veidolā. un ar sapratni, ka tam ir visai tiešs sakars ar to daļu manas dzīves, kuru dzīvoju konformējoties, sabiedrības sastāvā. tur, kur man rūp, ko par mani domā.
nav arī vairs jautājumu, kāpēc kaut kas ir tā, kā ir. teiksim, ja ir slikti, tad tagad būtu diezgan labi jāvar redzēt karti, orientieri, kas paskaidros, kāpēc tā. pirmais orientieris - neieslīgt melanholijā.
atpakaļ pie tā, ka jānoskaņojas uz to extra-mile. kāpēc? jo man patīk sabiedrība. man varbūt riebjas kaut kāda šīs, par normālu (uz mana, pardon, funkcionālā sapistuma fona) pasludinātās, sabiedrības nespēja funkcionēt properly in the best fashion and manner it could best possibly function in. tas, savukārt, izriet no tā, ka tā uz sevi nav spējīga paskatīties ar kritiku (ne ārēju, ne iekšēju), triviālu iemeslu dēļ (tādu kā nauda un cheap, primitive ego thrills). un bišķīt tur dēļ tā pavadošā fašisma arī. rofl.
ja vēlreiz par to sabiedrību, ko saucam par normālu - tad uzskatu, ka tai draud briesmas nonākt kaut kādā default settings (game rules) stāvoklī, kur vairs nebūs ceļa atpakaļ, jo tā būs pārāk trula, lai atcerētos, ka kādreiz bija vēl kaut kas bez lielā nekā. lielais nekas un cīsiņi "amoral, new! supreme (but I don't know why)".
sabiedrība, kas orientēta funkcionēt un tik dziļi iegrimusi loģikas skavās, ka aizmirst to, ka bez funkcionēšanas vēl vajadzētu arī par to procesu reflektēt. tāda sabiedrība sauc sevi par normālu. tai ir visas tiesības to darīt, bet šāds paškritikas trūkums ir visai destruktīvs. un cilvēciskai pieredzei ar morāli ir jādejo. kas to pieredzi padara par cilvēcisku? tas spektrs, sajūtu, vērtību kopums. tas nekādā gadījumā nav optimāls. ja iepriekšējais teikums izklausījās dīvaini, tad tikai tāpēc, ka aktīvi pārdomāju, kas tas ir un, kas tas nav, domājot par to, kā to jēdzīgāk nokomunicēt lasītājam, ar kuru es eksistēju ārpus tieša, personiska sociālā konteksta. tam nav definīcijas ārpus attiecībām ar līdzcilvēku. tas ir unikāls, bet tomēr ļoti labi funkcionējošs. tam nerūp ekskluzīvs. un to var pazaudēt.