| |
[Nov. 14th, 2009|10:53 am] |
Laime, laime, laime, laimīte, lai mī teeeeeeeeeeeeee.................
Manas lūgšanas ir uzklausītas.
Beidzot ir pieslēgta apkure.
Maukas, sen jau bija laiks.
Pamostoties no rīta.
Dārlingam.
- Apkure, apkure, mums ir apkure. Ko saki, ja es pa māju staigāšu plika? |
|
|
| |
[Nov. 14th, 2009|02:35 pm] |
Man prieks par brāli.
Viss dzīst kā sunim.
Relatīvi nesen Gaiļezerā stiepu viņu uz melnajām trepēm uzvilkt dūmu. Tad ar Ļidu aizvedām kruķus.
Pēc operācijas, otrā dienā, ārstam nezinot, šmaucām prom no slimnīcas. Iemesls - Ļida, tu nesaproti, šovakar pa kasti hokejs.
Nu jau ir tik labi, ka bez kruķiem. Pat bez spieķa :)
Čo začeic paprigunčiks. |
|
|
| |
[Nov. 14th, 2009|06:56 pm] |
Līdz šim dzīvoju ar domu, ka savu autobiogrāfiju pati rakstīšu vecumdienās.
Vecumdienas manā skatijumā - tad,
kad ir pensijas grāmatiņa,
sirms pa bokām,
daži(maximums viens) draugi vēl ir dzīvi,
neuzko vairs nestāv,
lielākā dienas daļa sastāv no nekā nedarīšanas,
vienīgais pārvietošanās līdzeklis ir auto, i to kā pasažierei, jo - DH ir kkas, kas ir dziļā vēsturē, tiesības ir atņemtas veselības stāvokļa dēļ, mocis ir kkas tik liels un smags, kas interesi varētu piesaistīt tikai kā vizuāls prieciņš,
hehe, cik cerīgi iesāku :)
man vairs nav laika |
|
|