| molekulārais režģis |
[Feb. 18th, 2010|09:48 am] |
Vakar viens no pacientiem bija narkomāns.
Neizsakāmi grūti strādāt ar tādiem. Kad pieņemšana bija galā, es sapratu vienu. To, ka man ir salīdzinoši maza pieredze ar šāda veida pacientiem.
Būtu vismaz Mintauts Rīgā, varētu viņu nointervēt ko un kā, kādu valodu lai ar šiem brīnumiem runā.
Grrrrrr, gribu viņu ātrāk aizmirst. Bija no tiem retajiem gadijumiem, kad gribas iedot/piemaksāt piečuku, lai viņu otreiz nekad neredzētu.
Un vēl mani kaitina tas, ka šie brīnumi sēž uz tik dažādām ķīmijām, ka bail. Un redzot cilvēku pirmo x, man nav ne jausmas, kādi Mend.tab. savienojumi cirkulē viņa asinsritē un pelēko vielu ir nodelītojuši tik tālu, ka tālāk liekas jau nav vairs kur.
Aizmirsām.
Bet bija arī viena smieklīga lieta.
Es esmu pārliecinājusies, ka šad un tad pēc cilvēka valodas/leksikas var droši drebot minēt, kas viņš varētu būt pēc profesijas, vai kādās aprindās viņš apgrozās.
Maiņa vakar jau bija galā. Es jau pārģērbusies. Man bija jāaizskrien līdz koridōra otram galam, satikt Beiču uz pāris vārdiem. Nu kāda biju, tāda arī pa gaiteni devos. Ādas bikses, kedas + krekls ar apdruku. Krekls, kā krekls, nekā tāda. Melns, kkādi ķeburi virsū. Neesmu pat īsti pētijusi kas tur un kā, veikalā iepatikās - nopirku.
Pa gaiteni pretim nāk viens no dokiem, no vecā kaluma. Viņam arī maiņa bija galā, velkās lēnām man garām. Es viņu nebiju pa dienu satikusi, tapēc arī klasiskais:
- Labdien.
- Labdien.
Es jau steidzos tālāk, viņš apstājās un kko bubina.
- Kā lūdzu?
- Tev foršs krekls!
- Ja? Paldies. Man arī patīk.
Un es steidzos tālāk pa gaiteni, kad viņš paspēj man nopakaļ pateikt:
- Un tās molekulārās ķēdes uz krekla! Prīmā!
Es tieku līdz Beičai.
- Čau.
- Čau.
- Kko gribēji?
- Jā. Bet Dr.XY man tikko pateica, ka man uz krekla ir molekulārās ķēdes, ka es aizmirsu ko :)
- :) nu ja tā ieskatās... hmmm, viņam taisnība, kkas tāds tur tiešām varētu būt.
- Nu ja. Laikam. Atcerējos ko gribēju!
- :) |
|
|
