| menisks - mans labākais drrraugs |
[Feb. 17th, 2010|09:59 pm] |
Šīsdienas doma, kura nelaiž vaļā.
Dadzis, ne doma.
Šodien savu veco vainu/problēmu nejauši ieraudziju citā gaismā/citā leņķī.
Man ir sajūta, ka šonakt gulēt neaiziešu, nē, drīzāk gulēt aiziešu, bet neaizmigšu, kamēr vēl 100x nebūšu pārdomājusi visus par/pret variantus. Vairāk jau pret.
Par ko es cepos?
Hehe, par ko gan es varētu cepties.
Par saviem joptvai meniskiem es cepos.
Pilnīgi nejauši iedomājos - kam man viņi vispār?, lai griež ārā/izrauj ar visu sakni un mieriņš. Tad varētu turpināt dzīvot ar domu, ka viņu vairs nav un nekādas negaidītas akūtas šausmas man vairs nedraud.
Bet labprātīgi gulties un parakstīties uz spinālo vai vispārējo narkōzi arī man nestāv. Un visticamāk, ka es pēc narkōzes nemaz nepamostos, vai sliktākajā gadijumā nedēļiņas divas pamocītos intensīvajā un tad tikai atstieptos.
Netieku gudra.
Kā man būt?
Nu bet ja tā ņem, tak pajāt. Gan jau šodien/rīt par šito padomāšu un metīšu mieru.
Visticamāk, ka tā arī būs - kamēr nekas akūts nav, man būs vienalga(vairāk vai mazāk). |
|
|
