Mans runājiens

Mana galva ir pārpildīta dažādu domu, taču neviena no tām nav tāda, par kuru būtu tik daudz jādomā, vismaz tagad, kad mani sagaida pāris neprātīgi grūti kolokviji histolōģijā. Spilgtie brīvdienu iespaidi, tos pat nevar tā tik vienkāršoti dēvēt par spilgtiem - pārāk nereāli un neprātīgi. Nekādi nespēju atgriezties ikdienas realitātē. Un pie velna, negribu ar' Parasti es tik ļoti mīlu klusumu, taču tagad tik ļoti vēlētos atrasties koncertvidē. Sasvīduši vīrišķi ar kārtējo tukšojamo aliņu, mazgadīgas mūzikas fanītes, kuras pilnīgi neritmā lēkā pie skatuves malas, stīvie mūzikas baudītāji, kuri, iespējams, vairāk vēlas iekustināt sienu/galdu/stabu pie kā balsta savus augumus, nekā paši sevi, atdodoties hipnōtiskajai deju zāle grīdai. Bet tādos brīžos viņi visi izjūt nedaudz laimes. Vai tad tā nav laime, ka vari būt tu pats kaut uz īsu brīdi, un apkārtējo viedokļi ir vairāk nekā pilnīgi vienaldzīgi?
Jā, pavasaris ir pilnīgi sajaucis man prātu. Kaut tas būtu tikai pavasaris.
Un man vēl joprojām šķiet, ka es dzīvoju Martas istabā ne savā. Tagad viņa ir tā, kas man zvana un aicina ciemos.