Mans runājiens

Tā viņš tur stāvēja ar asinssarkanu rozi rokās, vējam virpinot viņa skaistos matus, ar savām nepieklājīgi seksīgajām lūpām un karsti kaislīgo elpu. Viņa pavedinošais skatiens, kas ir tik nevainīgs un nesamāksloti patiess, bet reizē tik nepārprotami pārprotams, pat pazudinošs, liek man novērties, lai tikai noturētos uz zemes, patiešām nepazūdot tā neprātā. Un visam noslēgumā, kā nezūdoša vērtība - tas nebūt ne nejaušais, vaicājošais smaidiņš, kas itkā saka: "Viss taču ir labi, vai ne mazā?", ir manas kapitulācijas pēdējais priekšnoteikums, viss kā uz burvju mājiena tiek aizmirsts, un es, muļķe(!), ļaujos notiekošajam, neko nesakot, atkal.