Domu Templis

Es sakārtoju istabu, lai varētu apsēsties un pameditēt. Un viss izskatās pavisam savādāk. Ir svarīgs tikai nodoms, pārējais izskārotjas pats.

Pilnīgs miers un klusums 3 no rīta pie pirmās gaismiņas. Es vēroju ļaudis, acu skati saduras, iziet man cauri. Kustības standarta, izksatās skaisti, bet neīsti. Kāpēc meitenes tik kārdinoši dejo, man patīk meiteņu kājas, tik garas un gludas. Es ar pūlēm cenšos neskatīties. Viņas grib patikt. Ir cilvēki, kuri kustās ritmā – savā un mūzikas, laiž to straumi sev cauri. Un ir tādi, kas atražo kustības. Kustība pati par sevi vēl nepasaka, tāpat kā nots, skaņa. Tajā ieliek pildījumu – speķa pīrādziņš. Sēņu pīrādziņš, kartupeļu pīrādziņš. Un tukšs pīrādziņš. Tukšs pīrādziņš ir tāds, kurš grib izskatīties labi, perfekti, viņš ir tukšs iekšā, ja jau grib izskatīties labi, tātad netic, ka ir labs. Arī tāds, kurš nemāk dejot un vēcinās ar rokām var būt pilns, ar rožu pildījumu. Piepildīt visu ar pildījumu, jebšu atļauties, atkailināties. To var spēcīgi pīrādziņi.
Es atkal domāju, kā lai teksts izskatās skaists, lai patiktu, es esmu tukšs pīrādziņš. Un Reiniks dzied, ka dzīvē viss kā vieglāk, ciešāk. Puķuzirņi apkvēpuši ar pirmo sarmu. Man vēders aizžņaudzas, nav pieradis pie martini un kafijas. Es domāju, kā būt labai. Es plūstu, es laižu mūziku cauri savai miesai un manis vairs nav, nav tādas atsevišķas manas būtnes. Mani sirdspuksti ir bungas un manas rokas ir oktāvas. Es nokrītu un pieceļos it kā nekas nebūtu bijis, tas neatstāj nospiedumu, nav kamā atspiesties. Es sajūtu cilvēku skumjas un vilšanos, es nesaprotu, kāpēc cilvēki neizsaka tās, bet iemarinē un tad spļauj, apspļauj citus. No malas to redzu. Es neesmu cilvēks. Man ir skumji un es esmu priecīga. Ko darīt, kad tavs draugs pakrīt? Vai uzkāpt uz matiem? To es izdarīju – uzkāpu uz matiem, kad tā jau cilvēks jutās apkaunojis savu ādu, es apgrūtinu piecelšanos. Man ir slikti, un es rīt braukšu uz vietu, kur man nav pārāk labas atmiņas.

Vakar saņēmu jautājumu, vai esmu apmierināta ar dzīvi. Un izjutu sevi sakām: "Jā, esmu apmierināta ar dzīvi". Kaut tas nenāca no manis. Tas ir kaut kāda programmēšana, ja teikšu, ka man iet labi, pat, ja tajā brīdī tā nedomāju, tad domas materializēsies. A man piekāst tādu sevis programmēšanu, nejutos es tajā brīdī apmierināta ar dzīvi. A ko, melot sev?

If you always do what you always did, you will always get what you always got!

Cilvēki mani apbrīno par to, cik viegli es uztveru dzīvi. Es aizeju prom no darba, neko vēl neatrodot vietā, bet pie pārliecības, ka viss ir un būs labi. Es uzticos sev un visam, kas nodrošina lietu izkārtošanos.

Varbūt izbalināt matus?

Vai mums ir dzīve, lai mēs viņu ar kaut ko aizpildītu, vai arī - mums ir kaut kas jāizdara, un tāpēc mums ir dota dzīve?

Tāds nu ir jautājums darbadienas beigās.

Vai nav tā, ka vispirms mēs skatamies, "ko Tu man vari dot" un tikai tad attiecīgi pēc nopelniem izlemjam, cik dosim pretī? Izlemjam pēc savas vērtību konvertācijas. Tas kas ir labs man - tas ir labs arī otram. Jebšu dari otram, to, ko tu gribētu, lai dara tev. Un ko tad, ja tam cilvēkam nevajag to, ko es gribu, lai dara man? No deal?

Ko labu dod cilvēka piederības sajūta valstij, pilsētai vai jebkurai citai teritorijai. Tā ir kā lojalitāte šai kopienai, tā ir šīs teritorijas vai kopienas izcelšana pār pārējām, pretnostatot "mēs" un "citi". Izskatās pēc dalīšanas labajos un ļaunajos kādā pasaku grāmatā. Jau vajadzību hierarhijā ir ierakstīta cilvēka nepieciešamība pēc piederbības sajūtas. Bet vai tiešām tā ir dabiskā vajadzība? Varbūt tas ir komplekss - bailes no vientulības, nestabilitātes. Ar piederības sajūtu tās tiek tikai kompensētas, bet ne atbrīvotas. Piederības sajūtai tiek likta vienādības zīme ar saistību ciešumu. No saistību ciešuma izjūtas tiek spriests par cilvēku piederības sajūtu kādam kopumam vai tā būtu valsts, pagasts vai ģimene.
Bet, ah, kā gribas kādam piederēt, kādus saukt par "savējiem" un būt savējam.

Kā var interesantas lietas padarīt garlaicīgas? Radīt garlaicīgu iespaidu.
Tāpat var garlaicīgas (nevajadzīgas, kaitīgas) lietas padarīt interesantas.
Te nu ir tas mārketings. Arī mārketings ir slepenās zināšanas, kuras nonākot nepareizās rokās rada ļaunumu. Sačakarē cilvēku uzticēšanoss, izvelk cilvēka pēdējo grasi. Vai nav kāds aizsargmehānisms, kā neļaut zināšanas izmantot savtīgos nolūkos? Vai ir vēl uzticami signāli par to, kas ir aiz tā slēpjas, kāds ir saturs? Jebšu jāpieņem, ka uzticēšanās nāk ar laiku.

Viss taču kādreiz jau ir uzrakstīts. Vai tad es varu kaut ko jaunu uzrakstīt?

Yau are beautiful, you are. Nekas vairs nebūs tā kā agrāk.

Iesnas ir kā boyfrendi - come and go.

Sievietēm patīk vīrieši, kuri patīk sievietēm.

Ir cilvēki, kuri vienkārši izdara to, ko grib, to, par ko sapņo un domā. Bet ir arī cilvēki, kuri vienkārši par to runā. Un tas veido viņu identitāti.

Tik daudziem cilvēkiem ir skumji. Tik daudzi meklē izeju. Lietas, kuras es domāju nekad mani neskars, tomēr ienāk manā dzīvē. Tā tu nonāc pie būtiskā, domājot par būtiskām lietām. Ir vajadzīgs grūdiens no malas. Tas ir mirklis un tu nonāc pie sevis. Visi tavi diplomi nav nekas. Es esmu es, Tu esi tu. Katrs ar savām sāpēm, kuras ir jāiemācās nesāpēt, citādi jau dzīve ir veltīga.

Es šodien smoku nost. Aiz starpsienas norisinās nepārtrauktas telefonsarunas par lētāko telefonsakaru ierīkošanu ik pēc trīs vārdiem iestarpinot krievu valodas lamu vārdus.
Lieli plāni, maza villa. Saule apspīd tikai laimīgos. Tā, ka ja gribi, lai dzīvē tev veiktos, kļūsti vispirms laimīgs.

Neviens man nav gana labs. Pārāk jauns, pārāk neizglītots, pārāk gudrs, pārāk filozofējošs, pārāk sekls, pārāk jauks, pārāk, pārāk...

Ceļojumu plānošana ir grūts process, gribās gan tur, gan tur, gan tur, bet īsti nezin kur. Rēķināšana un kombinēšana. Vienīgais, ko zinu, gribu sauli, jūru (vai okeānu) un smiltis! Un nekādu internetu, mobilo telefonu - offlainā.

Nesmu māņticīga, bet šovakar mani sagaidīja beigts melns kaķis pie manas mājas sētas. Varbūt tā ir zīme par neveiksmju cikla beigām.