zalamans - Pārdomas

Atvainojiet par kļūdām, jo I just don't give a fuck about them!

Pardomas gluži kā vēja aizskartas lapas, ko vējš griež savā virpulī. Tās nāk bez aicinājuma un nokrīt bez brīdinājuma, vietā kur tā dus līdz nākošā vēja šalka aiznes to tālāk.
Vientulība grauj mani no iekšpuses, tā aprij visu labo, lēnām un mokoši, tā veido ļaunas fantāzijas un domas, naids aug augumā tavas acis sāk migloties, tu sāc ienīst cilvēkus. Skatoties uz tik daudzām bezjēdzīgām dzīvēm. Ja nebūtu cilvēka pasaulē būtu miers, vējš tikpat viegli pūstu pāri okeāniem un laukiem, tik pat skaisti putni dziedātu, gaiss būtu vēl tīrāks un biosistēma stabilizētos un iestātos mūžīgā harmonijā. Cilvēks šai pasaulē ir pārāks par visiem dzīvniekiem, taču vai tas māk labāk dzīvot? Egoisms, naids, terors, vardarbība.. Saka ka cilvēka dabu nevar mainīt, taču cilvēks nepiedzimst ļauns, viņš nepiedzimst ar naidu, ar velmi nogalināt, ar egoismu, tās ir vērtības ko cilvēks pieņem augot no sabiedrības.
Tu ej no rīta caur ielām kur cilvēki steidzas nez uz kurieni, ejot atcērtot nabagiem un naida pilnu seju. Viss notiek lielā straumē anarhiskā straumē. Kurai nu seko līdz, tu iedomājies, kur es skrienu viss ir tik bezjēdzīgi, kas es esmu, un tad tu apstājies, vējš tev viegli plivina matus, pēdējie siltie rudens saules stari žilbina tevi. Tev paveras dīvains skats uz pasauli, tu vienīgais stavi krastā un vēro straumi plūstam gar tevīm, tik bezjēdzīgu straumi.

Mīlestība, jā tas ir kaut kas, kas liek man saskatīt jēgu šai dzīvei, tikai, kā tas nākas, kad tas cilvēkam, kurš tev ir iekritis sirdi, ir tik grūti piekļūt, tik gŗuti viņu atrast, tik grūti viņu izprast, lai saņemtu drosmi pateikt trīs vārdus. Kā tas nākas, ka viss varenais ko tu gadu laikā esi krājis, tas spēks, ko tu esi ieguvis un kas ir tavs gods, un esamība, vienkārši pazūd un tu attopies uz ceļiem, asiņojot iekšēji un bez elpas. Itkā lode būtu ietriekta tev krūtīs, un acu gaisma lēnam zūd un tu nezini ko darīt. Meklēt palīdzību, pie tās meitenes, kas mani neredz stāvot ielas otrā pusē, bet...kautkas mani tur, maita gods, cik gan divpusīgs šis jēdziens, abstrakts līdz vēmienam un tik nevēlams, taču tomēr tas manī dzīvo. Balss paliksusi tik klusa un saucieni pat man pašam nedzirdami. Bet.. vai tas gods vai bailes.., bailes lūdzot palīdzību saņemt kontrolšāvienu tieši sirdī. Lai cik tas daudziem dīvaini neizklausītos es ticu Dievam, taču kāpēc viņš mani tā vārta pa dubļiem un dzen cauri dūksnājiem?? Vienīgo skaistumu ko manām acīm viņš dot ir naktis un zvaigznes debesīs, un sapņos redzēt viņas daiļo seju saulē rotājamies un sniedzot pavasari visam apkartējam ar savu dievišķo smaidu. Bet..kautkā mani centieni viņu sapnī uzrunāt un aizskart cieš sakāvi...kā neredzama siena būtu mūsu starpā, kuru es cenšos pārsist cik man spēka, taču nokrītu zemē ar asiņainām durēm. Visskaudrākās, sāpīgākās un nežēlīgākās sāpes ir kad tavā priekšā nostāda enģeli, kuru tu nevari uzrunāt, un aizsniegt, bet šī brīnišķā būtne tavā sirdi iesauž vēl vairāk dzīparu un tu nesaproti ko darit, tu esi zudušais..........

Ak Dievs cik reizes es nēsmu saucis tevi tumšā lietainā, nakti, kad mani ceļi dubļos un lietus piles lēni pārklāj manu galvu un ieplūst acīs saplūstot kopā ar manām asarām. Saucis lūdzis, jautājis raudot, kā mazss bērns, kaut arī nebīju raudājis kopš mazām dienām, taču nu atkal...kautkas iekšā smeldz, kautkas iekšā asiņo, kaukas iekšā aug, kautkas ļauns, vai bezcerīgs...Es nezinu Dievs vai ja enģelis mani atraidīs, es spēšu labotie no sāpēm, es nezinu vai mans ļaunums tad manī nesvinēs dzīres, es nezinu vai mana dvēsele tad nebūs zudusi. Bet kas ir zudusi dvēsele, kas ir ķermenis bez dvēseles? Tukša čaula, un diezvai mana dvēsele tad vēlēsies meklēt ķermeni un cīnīties par to. Es negribu būt tāds, kā es biju, es tiešām nezinu, bet viņa ir vienīgais klints akmentiņš pie kā es turos lai nenokristu lejā, ess nezinu vai manās rokās būs pietiekami speka pieķerties citur ja akmentiņs mani metīs zemē.

Es nesaproti tevi dievs vēl, nē bet ceru, ka tam visam ir jēga un tas nav vienkārši tāpēc lai iecirstu vēl dziļākas brūces man krūtīs, un atņemt man vēl vairāk elpas, lai es smoku...

Es tagad domāju, kāpēc es izvēlējos Zalamana vārdu šai websaitaa, un varu teikt, ka tas tāpēc, ka Zalamans man liekas bija laimīgs vīrs, kāds es ar vēlos būt.

Es zinu ka tu man esi devis tik daudz zināšanas par dzīvi, taču t;as man nepalīdz sai cīņā, vienā no visgrūtākajām manā mūžā. Es ceru Dievs, ka tavs enģelis, kas nāca mani gaismā vest, mani ātri sadzirdēs, un neredzamā siena sabruks triecot manu dūri pret to 1000-šo reizi.