zalamans - Dienas nebeidzmā laika gaita

Dienas nebeidzamā laika gaita, tā lēni rit bet ātri aiziet,
Aiziet garām tavām acīm, ausīm, degunam un prātam.
Tu spēj tik izdvest dažus vārdus, kas izskan tikai vakar pusē, lai gan vēlējies tos izteikt rītā.
Nogurums kā negaidītais viesīs nāk un acis aizver man,
Tas atņem manim spēka dvašu un spēju pateikt tam paldies!
*** *** *** *** *** ** **

Vēl vienas aizvadītās vārsmas, par manis paša dzīves pavedienu,
Kad stāvu es uz jumta dzegas un dienvidvējš man glāsta galvu,
Acīs manās rotaļājas saules rieta krāšņums, kā bezgalībā tērpies prieks,
Tad pārņem mani viegla pieskāriena saviļņojums gaišs.. un manī uzaust pavasara smaids.
Es esmu viens, kad saule grimusi.. grimusi aiz trejdeviņām zemēm, jūrām, kur skatiens nespēj aizsniegt to.
Un gluži nemanot mēness mani sveic kā sirsnīgs draugs,kas pazīstams jau sen,
Kad bērna dienās manas acis rotaļājās viņa gaismas pīlāros kā noslēpumu šūpolēs.
Un tomēr lēnām jūtu kā mana sirds ilgojas pēc kāda, kas šķiet sen jau iedzīvojies manī..
Manas rokas, kā noklīduši sargi, cenšas atrast savu svēto rīta svaigzni,
Kam tās reiz uzticību solijušas bij,kad tā visspožāk spīdēja starp visām zvaigznēm debesīs,
Ak sirds jel nebeidzamais atvars tu, kamdēļ tā ilgois pēc tā, kas nu jau svešs tev kļuvis ir.