zalamans - Tavs atspulgs ledus ziedā.

Katra lietus lāse, kuru aizskaru par sniegpārslu pārvēršas, katra dzīvība kurai pieskaros izdziest, katrs zieds kam pieskaros sasalst. Šis zieds...sasalušais zieds, cik ilgi tas vēl būtu ziedējis, ja tikai es..., taču manas acis mani atkal nodot, tavu atspulgu es redzu ledainajā ziedlapā, tas manā sirdī atkal pavasari sauc un ledus ūdens sāpīgi sāk pilēt manā sirdī...Kamdēļ tu tā spēlējies ar mani, vai nezini, ka tavai sejai izgaistot, atkal nāks ziema, un manu sirdi atkal lauskis ledū iecirtīs. Un atkal mana dvēsele, ledus tuksnesī maldīsies, meklējot izeju no šīs elles, tikai zvaigznes kā eņģeļi apburs mani savā dievišķumā un kā eņģeļi man ceļu rādīs tūkstoš jūdžu ceļojumā uz nekurieni. Un tomēr.. mans prāts par tevi sapņos, meklējot jēgu šīm sāpēm, un smeļoties spēku tālajam ceļojumam. Kas labāk par Dievu zin, kam šo ceļu eju, vai tas ir mans sods, vai tā ir mana grēku izpirkšana, vai tas ir ceļš ko pirms dzimšanas sev lēmis biju? Mana sirds savā aukstumā, nes skumjas par savi, laikam esmu egoists, gods mani šeit novedis un akla dzīšanās pēc tā. Esmu renegāts, kareivis bez piederības, pats sevi par tādu esmu padarījis par šo nožēlojamo būtni, pats sevi esmu atvedis uz ledus tuksnesi, kur vienīgais sarunu biedrs ir ziemeļu vējš, kas manām aukstajām asinīm ir eiforija. Kāpēc es izvēlējos šo ceļu, uz šo Dieva pamesto vietu? Kāpēc? Laikam tāpec, ka vēlējos, lai mana sirds mani nesadedzina man vajadzēja kādu patvērumu meklēt. Tagad sapratu cik egoistiski rīkojos, un mēroju atpakaļ savu ceļu, tikai ceru, ka ceļš mani darīs drosmīgāku, lai tev pateiktu tos trīs vārdus, ko gods man laupīja visa šī pirmsākumā. Jau vājā saules gaisma pagaisusi, un zvaigznes pilnā spožumā mani ceļam aicina arī mēness pie apvāršņa jau rotaļājas savu gaismu spīdinot man ceļam.