Kā es tagad gribētu brīvas dienas, kuras varētu pavadīt lauku pļavās, pie upes! Ūdensputni niedrēs un sudrabā. Es staigātu basām kājām. Un visu dienu tā. Zāles, puķu, meža smarža. Koku, ūdens un putnu skaņas un fotokameras klikšķi. Saule un karstums nebiedē, gluži otrādi mokoši pievelk. Gulētu zālē, tādā zaļa un dzīvā, un apkārt neviena cilvēka. Daži laivinieki, tie parasti uzrodas un tik pat ātri arī pazūd, ar troksni vai klusi. Un tad nekur nebūtu jāsteidzas, pat doma, ka drīz miršu, nebiedēs, sēdēšu pie upes un smēķēšu tabaku, bet varbūt tās būs cigaretes. Bet patiesībā tam ir mazs sakats ar tagad pastāvošo aukstumu. Citreiz šķiet, ka tādas īstas manis nemaz nav, esmu izdomāta, mani izdomāja.