kāpņutelpa tieši aiz virtuves. bohēmas centrs. teātra vēsmas.
iededzinu sveces, nolieku pie sienas, kas krāsota padomju klasikas stilā, apsēžos uz viena no diviem krēslim (uz otra nevar sēdēt, jo tam ir tikai trīs kājas), aizdedzinu uztītu tabaku, rokās karsta kafija, melna, tā dedzina ceļus, pret ko tā tiek atbalstīta, skan Elvis Presley Hound Dog.

Neaiziet gulēt ir viegli, bet piecelties...
Tā rezultātā jau ento dienu aizguļos. Beidzot arī tas mani skar.

Es nedzeru kafiju nomaina pāris kafijas tasītes dienā. Un kafija vislabāk garšo vienatnē.
Ir jau rituāls pēc Arsenāla, kafija, uztīta tabaka, kāpnes pie muzeja ar skatu uz rudenīgo parku vai mērķtiecīga pastaiga. Pēc tā skolā bija grūti ar kādu sākt runāties.

Saruna kafejnīcā pie galdiņa, meitenes dzer tēju.
- Bijušais klasesbiedrs tāds un tāds iestājies folozofos...
- Aha, un kādos filozofos?

/Nu jā, uz antīkās folozofijas fak. konkurss vislielākais, ja netiek tur, altermatīvas - baltu filozofija./

1 m³ ietilpst 36 Toneta Vīnes krēsli.

Mākslinieki nenoveco.

Braucu autobusā. Iekāpj narkomāns, kura darbība un izteiksme liecina, ka viņam ir smagi. Tad man radās jautājums, kur ir tā aršķirība starp viņu un to, kas kādā vip rūmā stilīgi iešņauc koku. Nu jā, tas koka lietotājs ar autobusu nebrauc. Tad kādam jaunietim mp3 sāka skaļi skanēt la rocca house, viņš bija pa vidu (pat kvalitatīvākas austiņas nevarēja nopirkt).

Es nevalkāju rozā frotē halātus Ķīpsalas hallē.

Svētku pīpētājs ir atgriezies.

Vakar vides un vizuālās komunikācijas pasniedzējs doc. J. Borgs no mums smuki atkratījās, aizsūtot uz plakātu izstādi Arsenālā. Ja būtu pats lekciju novadījis tur, pastāstījis par tēmu, cita lieta.
Izsmeļošs un noteikti interesants apmeklējums 8. okt. Svētdienas sarunas muzejā ietvaros.

Pirms pusgada šķita - tēlnieka kolosāls talants mākslā, vizuālais eklektisms kā simbols, bet tagad... http://www.alisonlapper.com/

Manis iecienītais kurpju vaikals ir visas Rīgas iedzīvotāju iekarots. Situācija burtiski kā pēc desām Padomju laikos un plūsmas kontrole pie ieejas.
Ienāca doma pat par dzejas dienām, bet ceļojums jau bija Grīziņkalnā.

Šovakar uz pāris stundām Parīzē.

/upd. Bet Neprāts gan izdomāja patraucēt. Vai arī neprecīzie pieraksti.

Atjaunojam sabiedrisko aktivitāti.

Krievu tautības cilvēku klusēšana Latvijas himnas laikā bija skaļāka par latviešu dziedāšana. Drīzāk to norakstīt uz intelektu un zināšanām nevis tautību. Bet ko - ja krievu tautības jaunieši tādi? Nebija arī neviena latvieša, kas skaļi dziedātu.

Tas nebija īsti Vāgners, bet daļu mans lielās atzinības guva.
Nākošgad turpināsim ar Gredzena otro daļu Valkīra.

Pilnīgi viss ir aizvietojams. Bet līdz ar to nāk vēlme par konkrētās situācijas nemainīgumu, noturīgumu, un tā visu laiku. Šāda vēlme seko ikvienam objektam, attīstības un mainīguma pakāpei.

Otrdienu vakara filmu cienīga situācija. Smieklīgais mantojums, kas mani satrauc mazāk kā dažus citus. Mantojuma iegūšanu nosaka individuālais mērķis un tas, cik ļoti cilvēks apzinās jeb pareizāk neapzinās savas dzīves vienreizīgumu, cik ļoti izrāda simpātijas pret ne īpaši gudru (par inteliģenci nerunāsim), garlaicīgu, skopu īpašuma un naudas īpašnieku.
Igaunija un Skandināvija tuvāka kā Latgane.
Jāmaina uzvārds, lai no tiem latgaļiem ne smakas.
Nespētu to naudu savādāk pielietot, kā tikai iztērēt par kurpēm, daudz kurpēm, zinot kāda attieksme pret to ir iepriekšminētai personai.

Izlasi evanģēliju un lūdzies Dievu, un nepieskaries Da Vinči kodam!