"[..] Atradām abas kaut kādu mistisko statujiņu ar Budu un bumbu, kuru griež ūdens, un kaut kādu naudas izmitāciju un tā, visnotaļ simpātiksu. Saprotot, ka vienīgā tuvumā esošā rozete ir aizņetma un, ja mēs tajā ieliktu savu tikko atrasto Budu, tad noklustu visa mūžika, devāmies telpas apgaitā, meklējot citu tādu pašu. Ak tavu brīnumu - atradam arī. Ieliekam štepseli, viss sāk darboties - gaismiņas griežas, ūdens tek, Buda kļūst mitrs... Bet ūdens, kā par nelaimi, tek ne tur, kur vajadzīgs. Izmēģinamies tā un šitā, lai tas ūdens to bumbu iegrieztu, bet nekā. Pārņemu grožus savā vadībā, ieņemu nesatricināmu pozu, pie galda, uz kura novietots mūsu moceklis un ņemos to Budu stutēt uz ūdens strūklas pareizā stāvoklī. Tā, krietni aizrāvusies, pat nedzirdu, ka atveras durvis un telpā ir jau pr diviem cilvēkiem vairāk. Mans spīdzināšanas kompanjons arī kaut kur nozūd, sāku ausīties un jūtu, ka aiz manis notiek tāda kā čabināšanās, runāšannās vai kas tāds. Spēji pagriežos, bet tur... Divi jaunieši, tikko ieradušies dzimšanās dienā, un abi divi, puspavērtām mutēm blenž uz mani un manu izbāzto pakaļu tieši viņu degunalos. Vai nav lieliski - pirmais, ko ienākot pa durvīm nākas skatīt ir mans dibens visā godībā! Tavu laimi! [..]"