Nu vo, televizoru jāstiepj bēniņos, arī TV3 ir izbeidzies.

Galīgi, galīgi negribās līst ārā no mājas. Auksts, riebīgs pirmais jūnijs. Patīkami, ka vismaz neeju vairs vidusskolā - jo tad vasara tiešām būtu iesākusies draņķīgi, hihi. Domāju par šonedēļu, nobālu un gribas palīst zem segas un kunkstēt: man tagad negribas, negribas, negribas.
Bet uz Rumāniju aizbraukt es neatteiktos.
Jā, un par sestdienu man tāāāds kauns, ka nezinu kur likties.

Mārtiņš bija armijā un viņam bija kolektīvi jāmirst. Mēs visi (es un Mārtiņš, un daļa viān divīzijas biedru) bijām Auzānu kapsētā, kur tika raka bedre viņiem. Mārtiņš aizmuka. Vienu nakti viņš palika paslēpts, bet tad kāds vīrietis tankā viņu atrada. Un beigās izrādījās, ka, ja viņš nebūtu aizbēdzis, tad nebūtu miris, jo bedres rakšana kapsētā bija tikai tradīcija, viņi visi ielēktu bedrē un izrāptos ārā un to aizbērtu ciet tukšu. Bet tagad viņam pienācās sods un es atkal ļoti, ļoti raudāju.
Pamodos tiešām satraukta, piezvanīju Mārtiņam un noskaidroju, ka viņš ir dzīvs un nav armijā.

Šodien, braucot uz ieskaiti, paņēmu līdz pasi, jo atpakaļceļā gribēju alu. Un protams, ka pases paņemšana tik tiešām bija prātīgs lēmums, jo šķiet, pirms pinlgadības sasniegšanas [alkoholiski] iepirkties bija neizsakāmi vienkāršāk. Varbūt manī mutuļoja lielāka pārliecība par savu "it kā" vecumu?
Un kad tikām līdz stacijai, divi jaunekļi zaļos kreklos piedāvāja mums doties uz Origo trešo stāvu, jo tur šodien augstskolu diena! Izmocījām, ka jau studējam, un devāmies uz viucienu.
Nu nezinu, varbūt vairs neblondā matu krāsa pie vainas?

Pilnīgi parasts vakars, ēdu Brieža sanestos draņķus, neko nedaru, sapņoju par Aļasku un Rumāniju un cepos par nesvarīgām lietām. Juhū.