Šodien apmēram Majoros vilcienā iekāpa mazs puika, apsēdās man aiz muguras un sāka dziedāt, nu, cik jau nu par dziedāšanu var saukt "mm" vilkšanu. Jāsaka gan, ka lai gan es tādu dziesmu nezināju, izklausījās jauka. Tā viņš dungoja līdz Dubultiem. Tad līdz Jaundubultiem viņš klusēja, bet pēc tiem atkal sāka dungot, šoreiz jau "āvu, āvu baltas kājas". Un tad es izkāpu un vienīgais ko vairs zinu par šo dziedoni ir tas, ka es pārskatījos, jo viņš īstenībā bija meitene.

Ir desmit vakarā, bet man atkal neko negribas darīt, man neko negribas domāt, nemaz nerunājot par to, ka būtu jāsaliek mantas braucienam uz Talsiem.
Visvairāk man rīt negribas lekciju pie Keiša. Kožu mēlē un pat neiepīkstos. Grūti, bet laikam esmu spītīga, lepna maita (lai gan - kas tur maitisks? Ne jau es pati sevi nodēvēju par neglīteni, ko pist).