Māris teica, ka izmantojos 3% no smadzenēm, ja citi izmanto 5%. Un, kad piedzeras, tad tikai 1%. No sākuma man tas likās smieklīgi, bet tad es sapratu, ka tā tiešām ir.

Vispār bija forši pie viņiem Daugavpilī. Lai gan, manuprāt, viņi pārspīlē mūsu analfebētsimu, bet nekas, gan jau, gan jau manīs, ka nav viņi vienīgie, kas var caur kārkliem izbrist.

Un vispār es nesaprotu to iedomu, ka būt biologam nozīmē mesties iekšā kaut kādā čūskulājā un pieveikt to. Kāda jēga pērties caur džungļiem, mācību nolūkā, ja to var darīt tā pat vien, bet mācīties normāli?

lai dzīvo Umbratica nuctenea!

Mēģinu iezaurēt aminoskābes. Pagaidām zinu 8, formulu - 1. Nožēlojami. Un man jāzina vēl vairāk. Nožēlojami. Laikam jāsaņemas.

Kamon, kā otrajā kursā var nezināt par meristēmu kultūrām?!! Nē,esmu tomēr apmierināta ar savu izvēli. Un viņi man patika, braukšu ciemotes vēl. :)

Un vēl gribu atīmēt, ka ķimeņu kandža bija labu labā. No tiesas.

Atapakļ braucu ar 3 vides zinātnieku 1.kursa maģistriem. Viņi tik jauki latgaliski sarunājās! Mazā meitene gan bija nedaudz norāvusies no ķēdes, likās, ka nekas vairāk par dzeršanu kojās un pamīcīšanos viņu neinteresēja.

Izmazgāju jaku, skatos un brīnos, cik spilgta tā tomēr ir!

Ritvariņš pusdeviņos rītā man zvana un saka, ka viņš sēžot pirmajā vagonā no Rīgas puses. Es, protams, viņa apbrīnojamo loģku neuztveru un iekāpju pirmajā vagonā (tātad, vagonā, kas brauc uz Dauvgavpili pa priekšu). Tur es satieku Eviju un Lauru, bet Ritvara nav. Zvanu viņam, prasu, kur viņš ir. Viņš saka, ka 1. vagonā, bet es saku, ka pirmajā vagonā jau nu gan viņš nav, jo 1. vagonā esmu es un redzu itin skaidri, ka viņu neredzu. Pēc pusstundas viņš man zvana un prasa, vai esmu 2. vagonā. Atbildu, ka esmu pirmajā vagonā, bet lai viņš iet uz pēdējo, tad mani atradīs. Tā pagāja 1,5h bet viņš mani neatrada.

Kad izkāpām ārā, Ritvariņš bija aizpampis un viņa kakla labo pusi rotāja milzīgs, uzsveru, milzīgs zilums. Prasīju vai viņš ir peldējies kopā ar kādu nēģi, bet viņš teica, lai es eju dirst un, ka viņš mani piekaušot.

Tā 11tos mēs atbraucām, ap 12tiem viņš bija saticis kādu botāniķi un sāciz dzert (tā jau gadās botānam & ornītim, kam patīk augi, haha). Vakara gaitā viņš vispārējo jautrību ar savu stāstu par baltirbēm pārvēta pilnīgā klusumā ar grūtsirdības piesitienu, līdz ar to, uz kādu stundu (ieskaitot pārgājienu) ballīte bija beigusies. Un kamēr mēs bridām caur brikšņiem, viņš pagulēja, tad pamodās, iedzēra pēdējo malku ķimeņu stiprā un atkal aizmiga. Tā, lūk, Lūk.

Viss, pietiek pļāpāt, amino-sūdino, es jūs šovakar izjāšu (tā pat kā ritvars ir izjājis savu guļammaisu. Starp citu, viņš, protams, atlūza vienkārši kaut kur un Inese viņu apsedza ar matraci).