Viss sākās visnotaļ jauki (un, varētu teikt, pat ierasti). Pusčetros biju skolā, izmēģināju runājamo vairākas reizes, tad aizgāju uz Strūves parku, iedzēru, tad atpakaļ un izlikos, ka māku skolas himnas vārdus (diezgan nesekmīgi, jāsaka). Izlaidums bija jauks tiklīdz tikām līdz direktores runai, jo pēc tās sākās neinteresantie posmi, tad bija dejošana, tas atkal bija diezgan interesanti, un tad jau arī beidzās. Ārā nedaudz lija, bet mēs vienalga gājām sveikties skolas dārzā, no sākuma sala, bet tā kā puķu tāpat kā sveicēju bez sava gala, palika arī silts.
Tad Štelmahers mūs fotografēja, paņēma un ielika mani pa visu, diemžēl mani klasesbiedri sāka protestēt un vidū stāvēja, ak tavu brīnumu – skolotāja.
Nu, tad atbraucu mājās un tad man pakaļ atbrauca Kates Māris un tad... Tad sākās. Dzērām pie Māra Bocerdi (šķiet, ka ar Kati kopā tas ir ierastais dzēriens). Jēēēēziņ, aizgāju uz skolu jau krietnā reibonī, tur vēl pusglāze šampja un tad nezin no kurienes uzradās vesela Martini Asti pudele, kuru, šķeit, es viena pati vismaz pusi izdzēru, tad filma paŗtrūka (bet es esmu dejojusi ar Dūci, vai man dieniņ), un tad, izrādās, esmu sameklējusi Inesi, palūgusi, lai mēs izejam ārā, tad pievēmusi skolas priekšu, arī Blūmas priekšu un finālā ar policijas mašīnu aizvizinājos mājās. Mammu arī apvēmu, nu, katrā ziņā, būtu bijis jauks izlaidums, ja vien tik ļoti savu alkohola panesību nebūtu pārvērtējusi, eh.

Bija tik jauki sēdēt ar Gatiņu un atdzīties viens otram: „Mīļākais klasesbiedrs/ene Tu man esi!” Nu, tiešām, tiešām, viņš man tāds ir!

Vakar tusēju Baibas izlaidumā. Jēziņ, lai nu kur, bet Jēkabpilī puiši dejo nenoliedzami daaaudz labāk. Vienīgais, kas tiešām spēja mani izdancināt bija kāds Dainis un tas pats ne no Viesītes, bet gan Preiļiem. Un kā Santas Skuteles brālēni dziedāja!... Ak Dievs, tik skaisti. Sole Mio, neaprakstāmi!
Pie Baibas ierados pēc sešiem, pirms astoņiem braucu prom, tā arī negulēju.
Uzzināju daudz ko jaunu par sevi, piemēram, to, ka es noteikti būšu zobārste, kā arī to, ka mans vārds piestāv maniem matiem. Ak, jā, redzēju, kā kāds puisis sešos no rīta ripinās pa zāli un izliekas, ka šauj nost teroristus. Tas bija diezgan smieklīgi, lai neteiktu vairāk.

Neticami, bet mana kleita bija bezmazvai tīra, kad pārrados no sava izlaiduma neoficiālās daļas. Tomēr netīri soliņa nospiedumi dibena rajonā bija un nācās man kleitu mazgāt. Izmazgāju un pakāru bēniņos, lai žūst, līdz nākamajiem izlaidumiem vēl 5 stundas, gan paspēs. Ak vai, laikam tā nebija mana veiksmes diena, jo pēc divu stundu žūšanas, uznāca lietus. Tas, ka kleita būtu nedaudz samirkusi no lietus, kamēr skrēju tai pakaļ, tas būtu nekas, bet sacēlās arī vējš un kleita jau atradās uz zemes. Tā nu nācās pusčetros mazgāt kleitu vēlreiz. Ap sešiem, kad izlaidums jau sācies, izmisuma mākta, sāku žāvēt kleitu ar fēnu. Nu tiešām lielisks aparāts – kleita žūst gaismas ātrumā. Esmu to glīti izklājusi uz dīvāna un pavērusi kaklu, pūšu gaisu visā tās garumā iekšpusē. Ak tavu skādi, pēkšņi mans žaveklis paklust, sāk smirdēt, ceļas gaisā dūmi... Pārbīstos, pirmais, ko izdaru – izrauju vadu no rozetes, tad aizmetu fēnu, ar cerību, ka ja sprāgs, tad nestipri. Fēns neko citu, izņemot kūpēšanu un smirdēšanu nedara, nopriecājos, ka esmu sadedzinājusi tikai to, ne visu istabu.
Dodos to pavēstīt mammai, kura ir varen’ saniknota par šo manu „superdomu”. Nobar mani līdz pat saknēm, sakodusi zobus ciešos, ciešos, atvēlu viņai savu pūrafēnu un iepriecināta par izžāvēto kleitu dodos ģērbties.
Un ko viņa man paziņo šodien?
”Sandriņ, tas fēns iet, viņš tikai pārkarsa.”