Viss sākās visnotaļ jauki (un, varētu teikt, pat ierasti). Pusčetros biju skolā, izmēģināju runājamo vairākas reizes, tad aizgāju uz Strūves parku, iedzēru, tad atpakaļ un izlikos, ka māku skolas himnas vārdus (diezgan nesekmīgi, jāsaka). Izlaidums bija jauks tiklīdz tikām līdz direktores runai, jo pēc tās sākās neinteresantie posmi, tad bija dejošana, tas atkal bija diezgan interesanti, un tad jau arī beidzās. Ārā nedaudz lija, bet mēs vienalga gājām sveikties skolas dārzā, no sākuma sala, bet tā kā puķu tāpat kā sveicēju bez sava gala, palika arī silts.
Tad Štelmahers mūs fotografēja, paņēma un ielika mani pa visu, diemžēl mani klasesbiedri sāka protestēt un vidū stāvēja, ak tavu brīnumu – skolotāja.
Nu, tad atbraucu mājās un tad man pakaļ atbrauca Kates Māris un tad... Tad sākās. Dzērām pie Māra Bocerdi (šķiet, ka ar Kati kopā tas ir ierastais dzēriens). Jēēēēziņ, aizgāju uz skolu jau krietnā reibonī, tur vēl pusglāze šampja un tad nezin no kurienes uzradās vesela Martini Asti pudele, kuru, šķeit, es viena pati vismaz pusi izdzēru, tad filma paŗtrūka (bet es esmu dejojusi ar Dūci, vai man dieniņ), un tad, izrādās, esmu sameklējusi Inesi, palūgusi, lai mēs izejam ārā, tad pievēmusi skolas priekšu, arī Blūmas priekšu un finālā ar policijas mašīnu aizvizinājos mājās. Mammu arī apvēmu, nu, katrā ziņā, būtu bijis jauks izlaidums, ja vien tik ļoti savu alkohola panesību nebūtu pārvērtējusi, eh.