Sākot no sestdienas visu lauki kaut kur vazājos apkārt.
Mājās nedzīvoju. Šodien atgriezos, aš ziniet, nekas nebija mainījies!...

Vakar tā piedzēros, ka neko neatceros, kā jau pēdējā laikā man bieži gadās.
Sāku krietni paŗdomāt savas ģenerālās izklaides (kā jau pēdējā laikā es to bieži sakos darām). Bet nu netīšām, tik tiešām.

Biju vakar K.Vērdina grāmatu atvēršanā, bija forši. Dreģe palasīja pāris dzejoļus, pats Vērdiņš arī. A viņam tāāāāda balss, tāāāāda! Aš apkritu klausoties vien, pat ne dzeju, bet kaut ko, kaut ko viņš stāstīja par grāmatas izdošanu, vienalga ko, bet tā balss. Jā, man tomēr patīk zemas, zemas balss.

Nē, man, protams, izdevās būt jautrā prātā jau no tās vīna glāzes izstādes atklāšanā, bet tā jau esmu tikai es.
Kad nu ķērāmies pie viskija, tad itin skaidri varu sazīmēt lietas un darbības līdz brīdim, kad apmetāmies Grīziņkalna zālē. Un tad, kad radio onkulis teica "[..] ir astoņi un divdesmit četras minūtes [..]" es izkritu no gultas, kurā man nav ne mazākās nojausmas kā es tiku, nemaz neruinājot par to, kā es izģērbos, kā novilku kurpes un, Dievs pasarg', kā es vispār ar tām tiku līdz Ievas dzīvolkim??? Zvanīju Katei, teicu, ka vilcienu esmu nokavējusi, viņa piekrita pagaidīt tuvāko transportu, tātad, kratīties mājās ar autobusu 10.00.

Ietrausos trolejbusā, tagad saprotu, kāpēc uz mani tika mesti dīvani skati. Ir trešdienas rīts bet es ar pohu smirdoņu, sagrieztā kleitā, augstiem papēžiem, netīriem matiem, melnām acīm, turotuies pie visa, lai varētu taisni noiet un cenšoties neapvemties mēģinu nokompostrēt biļeti. Man liekas, šis varētu būt pagrieziena punkts manām attiecībām ar alkoholu - sajutos reti nožēlojami: kaut kā tā līdzvērtīgi degradējušai maukai.

Nezin kāpēc, bet man jau vakar no rīta likās, ka kāds man paprasīs, vai ir vieta, kur es eju bez papēžiem. Mana intuīcija laikam beidzot sākusi strādāt, jo tik tiešām šāda saruna izvērsās. Un man jau bija sagatavota argumentēta atbilde.

A: Sadnrai jau vienalga kas un kā, ka tik papēži kājās, vai ne?
S: Ravēju, peldu un guļu es parasti bez tiem!

Hexoral: Ko dari? Atnāc pie manis! Uzspēlēsim ģitāru, tikai mēs trīs: es, Tu un Dievs.