Nē, man, protams, izdevās būt jautrā prātā jau no tās vīna glāzes izstādes atklāšanā, bet tā jau esmu tikai es.
Kad nu ķērāmies pie viskija, tad itin skaidri varu sazīmēt lietas un darbības līdz brīdim, kad apmetāmies Grīziņkalna zālē. Un tad, kad radio onkulis teica "[..] ir astoņi un divdesmit četras minūtes [..]" es izkritu no gultas, kurā man nav ne mazākās nojausmas kā es tiku, nemaz neruinājot par to, kā es izģērbos, kā novilku kurpes un, Dievs pasarg', kā es vispār ar tām tiku līdz Ievas dzīvolkim??? Zvanīju Katei, teicu, ka vilcienu esmu nokavējusi, viņa piekrita pagaidīt tuvāko transportu, tātad, kratīties mājās ar autobusu 10.00.

Ietrausos trolejbusā, tagad saprotu, kāpēc uz mani tika mesti dīvani skati. Ir trešdienas rīts bet es ar pohu smirdoņu, sagrieztā kleitā, augstiem papēžiem, netīriem matiem, melnām acīm, turotuies pie visa, lai varētu taisni noiet un cenšoties neapvemties mēģinu nokompostrēt biļeti. Man liekas, šis varētu būt pagrieziena punkts manām attiecībām ar alkoholu - sajutos reti nožēlojami: kaut kā tā līdzvērtīgi degradējušai maukai.