Neticami, bet mana kleita bija bezmazvai tīra, kad pārrados no sava izlaiduma neoficiālās daļas. Tomēr netīri soliņa nospiedumi dibena rajonā bija un nācās man kleitu mazgāt. Izmazgāju un pakāru bēniņos, lai žūst, līdz nākamajiem izlaidumiem vēl 5 stundas, gan paspēs. Ak vai, laikam tā nebija mana veiksmes diena, jo pēc divu stundu žūšanas, uznāca lietus. Tas, ka kleita būtu nedaudz samirkusi no lietus, kamēr skrēju tai pakaļ, tas būtu nekas, bet sacēlās arī vējš un kleita jau atradās uz zemes. Tā nu nācās pusčetros mazgāt kleitu vēlreiz. Ap sešiem, kad izlaidums jau sācies, izmisuma mākta, sāku žāvēt kleitu ar fēnu. Nu tiešām lielisks aparāts – kleita žūst gaismas ātrumā. Esmu to glīti izklājusi uz dīvāna un pavērusi kaklu, pūšu gaisu visā tās garumā iekšpusē. Ak tavu skādi, pēkšņi mans žaveklis paklust, sāk smirdēt, ceļas gaisā dūmi... Pārbīstos, pirmais, ko izdaru – izrauju vadu no rozetes, tad aizmetu fēnu, ar cerību, ka ja sprāgs, tad nestipri. Fēns neko citu, izņemot kūpēšanu un smirdēšanu nedara, nopriecājos, ka esmu sadedzinājusi tikai to, ne visu istabu.
Dodos to pavēstīt mammai, kura ir varen’ saniknota par šo manu „superdomu”. Nobar mani līdz pat saknēm, sakodusi zobus ciešos, ciešos, atvēlu viņai savu pūrafēnu un iepriecināta par izžāvēto kleitu dodos ģērbties.
Un ko viņa man paziņo šodien?
”Sandriņ, tas fēns iet, viņš tikai pārkarsa.”