Nakts piliens mēness spožumā,,
Cik skaisti ārā lēnām laiks tinas baltā pasakā..
Vēroju mainoties gaismas toņiem uz gaisā lēnām levitējošām sniega pārslu virpuļiem' Tu nāci pāri ielai pretī un ieskatījies manās acīs. Sirds satrīsējās' tajā noskanēja zvans. Tas bija tik skaļš' ka apsnigušie koku zari ielas malā sašūpojās' veikalu lielās stikla vitrīnas ievibrējās..bet tu to neredzēji' ne dzirdēji' aizgāji garām ar domu mutulī ietērptu smaidu' klusi tīksminot par apkārtvaldošo kustību un apstājies tramvaja pieturā!
es piegāju' divu metru attālumā nostājoties blakus raudzījos tevī' jo sapratu' pēkšņi un negaidīti' ka tu esi ...
Sliedēm šņakstot un ķerkstot pienāca tramvajs' es sabijos' bet iekāpu' redzot ka tu man seko' apsēdos klusi laimīgs,, Lai arī uz citiem beņķiem bija rakstīts - "sēdēt šeit" tu apsēdies man blakus brīvajā vietā.,, Mēs braucām vienā tramvajā' pa vienām sliedēm' caur biezo mēteli plūda manāms sirds siltums' tāds no kura pat cietsirdīgākajā salā nevar nosalt' es silu no tava tuvuma' no tava klusuma un viegli siltajām acīm' kuras vērās kaut kur tālumā..,, es silu no tava' man pieskārušā' elkoņa,,,
Piepeši sapratu' ka tas ir pasaulē vienīgais brīža mirklis' tas īsais un patiesi īstais meklētais..,, Vai mēs ilgi braucām? nezinu..'Jo laiks Ieguva citu saturu' kļuva liels kā mūžība un mazs kā domu vējā aiznests mirklis,.,,
Tramvajs apstājās,,,tu piecēlies no vietas man blakus un ,,,,.. izkāpi pa atvērtajām durvīm ..
Aizgāji projām no mūsu kopīgā' jau radītā siltuma travmvajā uz vienām sliedēm,,! Kāpēc tu mani nesajuti?
Viss sarāvās ..laimīgi baudītais mirklis iesmeldzās,,
Es paliku bez laika ' atmiņās' tramvajā - uz sliedēm ,,,...
Tramvajs sakustējās un veda mani projām' jo zem tā bija sliedes,, tur ar tevi paliekot iespējai ielūkoties tavās acīs vēlreiz,,braucu,, tālāk...Mani pārņēma sajūta' ka piepeši un varmācīgi iestājies cits laiks!
Kas notika ar Likteni?
Kur palika Laiks ar Debesīm' ar Sauli un Pērkona negaisiem' pasaule ar tām iespējamām Dienām un Nedienām' ko mēs ar tevi šeit iesākām un būtu tālāk dzīvojuši šajā Liktenī?!
m?
Vēroju mainoties gaismas toņiem uz gaisā lēnām levitējošām sniega pārslu virpuļiem' Tu nāci pāri ielai pretī un ieskatījies manās acīs. Sirds satrīsējās' tajā noskanēja zvans. Tas bija tik skaļš' ka apsnigušie koku zari ielas malā sašūpojās' veikalu lielās stikla vitrīnas ievibrējās..bet tu to neredzēji' ne dzirdēji' aizgāji garām ar domu mutulī ietērptu smaidu' klusi tīksminot par apkārtvaldošo kustību un apstājies tramvaja pieturā!
es piegāju' divu metru attālumā nostājoties blakus raudzījos tevī' jo sapratu' pēkšņi un negaidīti' ka tu esi ...
Sliedēm šņakstot un ķerkstot pienāca tramvajs' es sabijos' bet iekāpu' redzot ka tu man seko' apsēdos klusi laimīgs,, Lai arī uz citiem beņķiem bija rakstīts - "sēdēt šeit" tu apsēdies man blakus brīvajā vietā.,, Mēs braucām vienā tramvajā' pa vienām sliedēm' caur biezo mēteli plūda manāms sirds siltums' tāds no kura pat cietsirdīgākajā salā nevar nosalt' es silu no tava tuvuma' no tava klusuma un viegli siltajām acīm' kuras vērās kaut kur tālumā..,, es silu no tava' man pieskārušā' elkoņa,,,
Piepeši sapratu' ka tas ir pasaulē vienīgais brīža mirklis' tas īsais un patiesi īstais meklētais..,, Vai mēs ilgi braucām? nezinu..'Jo laiks Ieguva citu saturu' kļuva liels kā mūžība un mazs kā domu vējā aiznests mirklis,.,,
Tramvajs apstājās,,,tu piecēlies no vietas man blakus un ,,,,.. izkāpi pa atvērtajām durvīm ..
Aizgāji projām no mūsu kopīgā' jau radītā siltuma travmvajā uz vienām sliedēm,,! Kāpēc tu mani nesajuti?
Viss sarāvās ..laimīgi baudītais mirklis iesmeldzās,,
Es paliku bez laika ' atmiņās' tramvajā - uz sliedēm ,,,...
Tramvajs sakustējās un veda mani projām' jo zem tā bija sliedes,, tur ar tevi paliekot iespējai ielūkoties tavās acīs vēlreiz,,braucu,, tālāk...Mani pārņēma sajūta' ka piepeši un varmācīgi iestājies cits laiks!
Kas notika ar Likteni?
Kur palika Laiks ar Debesīm' ar Sauli un Pērkona negaisiem' pasaule ar tām iespējamām Dienām un Nedienām' ko mēs ar tevi šeit iesākām un būtu tālāk dzīvojuši šajā Liktenī?!
m?