Citpasaule

Šodiena..rīdiena..aizrīdiena..gads..pieci..

Erversi - skan kā Everests..
Aiiii...

Šodien pēc viziskām aktivitātēm' kad sirds lēkāja kopā ar plaušām pa plūstoši vēsā gaisa straumēm' mana raudošā paduse* sajuta ziņkārības vadītā termometra vēso pieskārienu.. un tas iepīkstējās' lai paziņotu' ka esmu teorētiski beigts..

Ķermeņa temperatūra ir ieķērusies antarktīdas ledājos un kūst kopā ar tiem sasniedzot 34 grādu temperatūru' lūpu kaktiņos pavīd kluss smaids' lēnām.. lēnām.. es aizeju kopā ar pasauli' klusā dusā uz pārmaiņām..

Vispār nav jau nekas traks' tik es tāds bišķu rakts un izrakts kā tāds derīgais atradums pašam priekš sevis' nezinu vai priekš vēl kāda' ja tā būtu' tad gan jau glabātos kādā plauktiņā kopā ar putekļiem ar kuriem iepazīstoties atklājas' ka tos sauc par stereotipiem' ei nu sazin' kas tie tādi' kaut kad senatnē' man rados tādi dzīvojās' bet tagad' mjā... cita sajūta šūpojoties kopā ar pasaules ūdeņiem' kā tādam lēni izūdošam' neatrastam dzintara gabaliņam'. ... ... .

Skat' man laikam divas puses' viena auksta' otra silta.. kopā - normāla..
Ieliekot divus mēraparātus katru savā pusē iznāk tīrā reiķināšana - vienā 34 otrā 35'6 kopā 69'6.. sestais lieks' to atmet' kopā 69' stacionārā..vai kā viņu tur sauca..96 vai 69 abiem labi' kāda starpība' kur cilvēks savus skaidrojumus ieliek..

*Atvainiens no leksikoloģijas un izdomas skolotāja par dīvaino pareizraktības salikumu' tas ir vārdu sacepumu' bļ ..kāda starpība' ...

**Atvainojos par mana dīvainā skolotāja izteikumiem' viņš patiesi ir dīvains..

Kad nāk TĀ sajūta' ka viss apkārtējais aiziet kā tādā slīdošā tunelī un galā savelkas mazā mazā spīdīgā punktiņā..kā metro' kur saprāts aiztraucas' bet ķermenis paliek' viss apkārt sāk palikt dīvaini lieks un neloģiski nesaprotams' nepieņemami aizdomīgs.. pazūd viss.. un es vienkārši esmu..

gluži kā tādā caurspīdīgā želejā peld manis izmestais ķermenis ar nenoteiktības un neiederības sajūtu pie sāniem es to aplūkoju no visām pusēm' paralēli spēlējoties ar pēdējiem elpoņiem un idejām' tās gan ir kā nebeidzami ziedošs krāsupildīts puķu lauks' mirdz un vējam tās liecot pauž savu krāšņumu degunkutelīgās smaržās.. tur paliekot kā.. nekam..

TĀ ir tā sajūta' ka zinu' ka viss sākt apnikt' tā ir tā sajūta..ka beidzot esmu savā pasaulē' un viss pārējais izmirst..