"Es dzīvoju tā, lai citiem grauž un skauž sirdi!"

Rīts iesākās labi, brīnums M. manā gultā nogulēja 1.reizi tik ilgi, mamma pat bija priecīga! Paēdām brokastis un tad devos strādāt, šodien bija daudz, daudz vairāk darba, bet laikam jau esmu pieradusi un darbiņš padevās diezgan raiti, tā ka tagad jau esmu brīva, nū, šodienai 5stundas fiziski smaga darba ir pietiekami, es vismaz tā domāju un arī nopelnītā naudiņa mani apmierina, cik patīkami ielikt makā naudiņu, kuru es pati esmu nopelnījusi, prieks pašai par sevi!:))
Kaķīts uzrakstīja ap vieniem sms, domāja, ka es guļu, bet nu patiesībā biju jau sen darbos ierakusies :D Nu jā, tagad sanāca maziņš strīdiņš, bet nu, tā kā man ļoti nepatīk strīdēties, tad labāk vienkārši to visu noignorēju un izliekos, ka viss kārtībā, tagad gribu vienkārši atpūsties un viss. Vēlāk pievērsīšos, kam citam, iešu taisīties utt., tad arī iešu viņam pretī un pavadīsim jauki vakaru. Kāda jēga kaut ko sarežģīt? Ļoti tas nepatīk. Labāk visu uztvert tā vēsāk... (kaut gan man tas ir ļoti grūti..)
                                                             

• mmm, gribētu tagad vienkārši uzklāt manā iemīļotajā pļaviņā sedziņu un raudzīties debesīs, nedomāt neko, skatīties kā vēja plūsma slīd mākoņi, lido bites, čiviņa putniņi, ak`, kā man tas patīk.. jau no bērna dienām. Vispār nevaru ciest to sabiedrības burzmu, ar katru dienu, arvien vairāk sāk likties, ka esmu vienpate, jā, man vienai pašai arī ir labi, man nav obligāti vajadzīgs milzu pūlis ar cilvēkiem, drīzāk mani tas atgrūž. ( Gribu justies kā putns debesīs, lidot, sajūtot, kā vēja plūsma viegli slīd gar mani, tas būtu tik patīkami. (Tikai negribētu atdurties koka stumbrā ;D ) Man gribas nokratīt ''no saviem spārniem'' visu lieko un brīvi uzelpot, mmm, jāā.. _ I believe I can fly.. heh. ;D _

Nu re kā`! Pagulēju tik stundiņu, paēdu pusdienas, sakārtoju istabas un iegāju dušā. Tagad sāksies lielā procedūra ar matiem, vienmēr tāda sajūta, ka tas vilksies mūžību.. ;D Sarunāju ar kaķīti` pēc septiņiem satikties, iesim pastaigāties. :))

_jūtu, ka kaut kas ar to sprandu jādara, ar katru dienu arvien vairāk un vairāk sāp, nu jā, ģimenes ārste jau no 12 gadu vecuma man neko jēdzīgu nevar ieteikt, brrr, nu jā zinu, savā ziņā tā ir manis pašas nolaidība, ka neko īpašu nedaru šajā sakarā, bet nu negribas čīkstēt un pīkstēt, parasti daru kko lietas labā tikai tad, kad pārsvarā jau ir par vēlu un ir vajadzīga paamatīga ārstēšana ( kā jau tagad daktere nomurmināja, ka būšot vajadzīga operācija, kas tik vēl ne.. mhm, un es tam ticu? nē., bet nu, sāk tiešām tā likties.. aī, labāk nebojāt sev garastāvokli ar tādām domām.) _

Labi, iešu pucēties!:))