Jādodas apskaut savs uzticamais spilvens un nedaudz jāuzkrāj spēki rītdienai. Esmu veiksmīgi dzenājis bumbieri , bet tā īsti nebij labi. Ir kāda kripata nožēlas.

Nekā nedarīšana atņem spēkus, tāpat kā runāšana ar vecākiem. Šodien aizdomājos, ka varbūt tas ir normāli, ka tēvi ar dēliem nevar saprasties. Es uzklausu, bet liekas tādas muļķības, ka negribas iebilst un tik grūti komunicēt ar tādu cilvēku, kā mans tēvs. Valdu sevi, lai nepaceltu balsi klausoties...

Tagad miegs.