Rīts jau pamazām pienācis, kaut arī nemana, ka būtu kļuvis gaišāks,
plānotais izdarīts un tagad ir tādas bīstamās divas stundas, doties vai nē - pasnaust.

Saliku playlisti un nu došos beidzot pagulēt, sajūtu, ka būtu slims. Bet nē, tik noguris, negulējis.
gribas vienkārši atpūsties un kā runcim ieritināties mīļā klēpī, saldi, labi izgulēties, lai var skriet tālāk.
Kakls arī ir nedaudz cietis no sociālās aktivitātes, kurai liekas jēgas esamība pazudusi.
Kamēr nebūs grautiņa, nekas nemainīsies - uz to vis iet un iet nepareizi. Bet ko pērties par stulbumu.

Jāapguļas, jāaizver acis...