atsāku skatīties greyas anatomiju. Seriālā tik daudz situāciju, daudz emociju...
un tagad man viens gudrinieks klāre filozofiska rakstura štelles, pat žēl klausīties. Mēs salasāmies visādas gudrības un no mums pašiem liekas vairs pāri nekas nepaliek. Un es to uzklausu dažbrīd ar kaitinošu sajūtu, bet uzklausu, jo draugs.
Esmu noguris, kaut kur pat ļoti, bet apstāties liekas nespēju...

Viens no tiem brīžiem, kad vēlēšanās aizmukt, nezinu uz kurieni, pat, varbūt, nezinu kādēļ, bet vienkārši nebūt šei, nebūt tā...