būs labāk, būs tā kā vēlos es. tik tagad jāsaprot ko es vēlos un kā.

Labrīt...

Diena it kā mana, tā šodien runā. Agrāks rīts, piecēlos, lai aizdotos uz Rimi piepirkt kādus augļus, maizītes un kādu nelielu saldumu pie rudzupuķēm, lai patīkamāk adresātam, tad pa iemīdīto ik rīta taku uz darba pusi ar maišeli rokā. diena rit un rit, tiek izgaudoti mīļie gabali, un liekas, ka slīkstu sevī. Veros aiz loga un laiks tāds pats kā sajūtas. bez vēlmes doties uz māju pusi aizdevos pastaigāt pa centru salīt, nosalt un vējā izpūsties, jo likās tas ir vajadzīgs pat varbūt nepieciešams. Cik patīkami, kad esi slapjš, nosalis iedzert siltu kafiju var sajust kā siltums plūst tevī, ejot pa mitrajām ielām veroties cukurgraudos zem lietus sargiem. Bet lietussargi ir skaisti un vējam arī tīk viņi, it īpaši kad izgriezti uz otru pusi. (te mēs pasmaidam). Pēc mirkļa vēlme kādu iepriecināt, liekas tas tik tiešām neizdevās, vēlējos tik atstāt kādu gabaliņu dz. kūkas, vēlams manīt smaidu un dzirdēt kādu vārdu. Tā ir ar tiem kalniem un muhamediem. Nācās doties pie tā kalna un cerēt, ka atsauksies. Saņēmu brāzienu tik par to, ka rīkojos kā nepieaudzis, bet rīkojos tā kā sirds to teica un viņa nedomāja, viņa vēlējās.
un tagad jāpievēršas sešstīgu instrumentam un vakar nakt sastrīpotām rindiņām uz baltā papīra.