| Mākslīgais intelekts |
Feb. 5th, 2017|08:26 pm |
Sekss ar robotu. Nu, ar tiešām tādu Džūdu Lovu, tas ir vēl mums nesasniedzams, vai ar Cylon Nr.6 - tas vēl nesasniedzamāk. Man gan tas liekas fantastiski interesanti. Kā nekā - ja tas ir robots - prostitūta - tad viņš vai viņa ir absolūti ieinteresēti tieši manā nevis savā baudā, un viņiem ir visas iespējas to arī izdarīt. Viņiem vienmēr stāv, viņiem vienmēr pietiek mitruma, viņi nenogurst, viņiem ir pilnīgi emocionāli vienalga, ja es gribu kaut ko dīvainu, bet viņi izskatās pēc vai ir personas.
Interesantas liekas arī tās lielās, industriāla izskata ietaises. Nevis tās, kas ir vibrējošas, bet iekšā-ārā ietaises, vienīgi pašai jāieņem perfekta pozīcija. Tāds gadžets jau nejūt, ka ir par dziļu. Kaut kas tajā neierobežotajā egoismā ir ļoti interesants.
Ir pētījums, kurš vēsta, cik nu var vēstīt, drīzāk - prognozē -, ka seksa roboti būs tik labi, ka ar cilvēkiem neviens vairs negribēs. Es tam ticu. Emocijas var iegūt arī citādāk. Attiecības var arī būt bez seksa, uz to visu mēs arī virzāmies, kā Japāna, kurā strauji, pat neticami strauji pieaug to cilvēku skaits, kas tā arī nekad neuzsāk dzimumdzīvi, ja par tādu neuzskata paša rokas un gadžetus. Nav laika, nav sociālo iemaņu, nav arī beigās gribēšanas.
Ne jau es apgalvoju, ka tas ir labi vai slikti, tā vienkārši būs. Paliks kaut kādi hipiji - frīki, kuriem patiks ņemties savā starpā, bet citi uz viņiem, laikam gan - mums - skatīsies no augšas. Fui, tas taču smird, tur taču baktērijas, nav sterils robots, kam jums to vajag.
Ja jau saku "mums", tātad esmu apņēmusies palikt pie seksa ar cilvēkiem, bet tā doma par robotu, pat tad, ja arī viņam vai viņai ir savas vajadzības, tomēr man šķiet ļoti uzbudinoša. Tāpat kā mākslīgais intelekts vispār.
Un vēl es arī esmu izteikta vagīnas nevis klitora meitene, kurai tas iekšā - ārā ļoti patīk. Laizīt var, cik uziet, sākumā patīk, bet tikai kā priekšspēles daļa. Pēc pāris minūtēm jau pilnīgi apnīk, jo nekur tālāk nevirzās. Var jau būt, ka gadžets, kam ir tik veikla mēle, lai izskatītos, it kā no sievietes izdzen dēmonu, vēl ir daudz tālāks, nekā robots ar mūžam stāvošu, nepārberžamu un nenogurdināmu diņķi. Vēl tādu ar maināmu izmēru. Sākt ar mazāku, un tad pamazām likt klāt centimetrus kā garumā, tā resnumā. Protams, ne jau apstāties un uzskrūvēt lielāku, bet tā arī turpināt ar lēnām pieaugošu.
Tās taču ir tik nepārspējami interesantas iespējas. |
|