| Sieviešmīlestība un pārdomas par panseksuāļiem |
[Jun. 28th, 2015|09:54 pm] |
Tas ir lutināt un tikt lutinātai. Tā ir nebeidzama romantika un romantikas saprašana un pieņemšana. Tie ir nebeidzami skūpsti un mīlīga maigošanās. Tā ir mainīšanās ar drēbēm un vienai otras nagu lakošana. Tā ir labākā draudzene, kas pie tam tevi saprot. Tā ir mīļotā būtne, kas tev ļauj raudāt, un kas zina, ka vajag cieši tādā brīdī apskaut un apsolīt visu pasauli un vēl slidu pāri piedevām.
Es mīlu mīlēt sievieti un manī parādās bruņinieces gēns, man gribas viņai dziedāt dziesmas un guldīt viņu iekš white satin.
Bet man laikam nekad nepietiks tikai ar seksu ar sievieti vien. Es gribu sievieti, bet man vajag vīrieti. Nekad nespētu būt monogāma lesbiete (pat ņemot vērā, ka laikam vispār nespēju būt monogāma, bet drīzāk tad jau ar vīrieti).
Man ir tāda sajūta, ka sieviete spēj fiziski izvālēt, bet kaut kas tur tomēr nav. Tā nav īsta izvālētības sajūta.
Taču attiecības gan ar sievieti var būt ideālas. Gan tad, ja tā ir vienkārši draudzene, ar ko gadās (ak, cik bieži gadās) pārkāpt draudzības līniju, gan tad, ja tā ir vienīgā mīļotā.
Bet tad jāalgo žigolo vai kas. Vai arī es nemāku? Nesaprotu... bauda var būt ideāla, jūtas - perfektas, bet... nu ka vienkārši nav līdz galam. Sieviete it kā var paņemt kārtīgi priekšā, bet laikam man trūktu tajā visā tomēr tās asās sviedru smakas un īsta, dzīva locekļa.
Es nenosodu un pat atbalstu panseksuāļus, bet nē, man tās ir divas ļoti dažādas lietas. Pilnīgi cita pieeja, pat tad, ja sieviete ir iekšēji vīrišķīga vai vīrietis - sievišķīgs (izbaudīti abi). Tur tomēr ir tā fiziskā miesa, kam ir dzimums, un man miesa ir tikpat svarīga kā dvēsele un citas iekšas. Nu nav vienalga, nu nav vienādi.
Vai tiešām ir cilvēki, kas nejūt šo atšķirību nemaz, nemaz? Es ticu tiem, kas saka, ka viņiem tā ir, bet es nesaprotu. |
|
|