| Instrumenti un seksa poēzija |
[Jun. 27th, 2015|09:11 pm] |
Katrs cilvēks seksā ir kā pilnīgi jauns instruments, kādu tu vēl nekad neesi redzējis. Tu nevari ieraudzīt taustiņus un nodomāt, ka tās ir klavieres. Taustiņi ir arī klavesīnam, ērģelēm, harmonijam, tam jokainajam instrumentam, ko tura kā ģitāru, bet kas ir taustiņu, taustiņi ir akordeonam un gan jau vēl visādiem instrumentiem.
Tāpat kā dzīvē cilvēki mēģina iedzīt visus kaut kādās pazīstamās kastītēs. Bet kā Džimijs Hendrikss spēlēja ģitāru? Gan jau ģitāra pirms tam pat nenojauta pati, ka viņu tā var spēlēt. Taču mēs nevaram pārkāpt tam, ka ģitārai nav taustiņu. Ģitārai ir stīgas, ko var spēlēt visdažādākajā veidā, ģitārai var bungot pa korpusu, ģitāru var pat izjaukt un salikt kaut kā citādi, ģitāru var sašķaidīt un ar vienu lausku sist pa otru, ģitāras stīgu var nostiept šķērsām pāri pārējām stīgām un mēģināt spēlēt kā ar lociņu, to var spēlēt ar rokām, kājām, zobiem, matiem un mēli, bet ģitārai nav taustiņu un nav iespējams tos iegūt.
Taču ir ļoti muļķīgi palikt tikai pie viena ģitāras spēlēšanas veida, jo arī katra individuālā ģitāra skan citādāk, dažkārt ģitārai ir divi grifi un viens no tiem ir basģitāras. Dažkārt ģitāru var pārveidot par elektrisko un pavērt tai pilnīgi jaunu pasauli caur dažādiem elektriskiem pārveidojumiem. Būtu ļoti muļķīgi to nedarīt.
Tomēr tā robeža starp mūziku un pretīgu troksni parāda mums ceļu. Dažkārt tas, kas sākumā licies skaista melodija, tomēr izrādās kaut kas jau sen dzirdēts un prasts. Tas, kas licies ausij neierasts izrādās var iepatikties.
Tāpat pastāv dažādi absolūti hibrīdi instrumenti, kas spējīgi darboties kā sitamie, stīgu, taustiņu un vēl ar elektroniskiem efektiem, bet vienalga, tas nav un nebūs pūšamais instruments. Nekad. Tajā nav, kur pūst. Tas neatsaucas gaisa plūsmām.
Ir instrumenti, kuriem ir daudz stīgu, kā koklei, un ir tādi ar vienu, kā vienstīdzei, taču no tiem abiem iespējams izvilināt brīnišķīgu skaņu. Varbūt, ka vienu ir vieglāk atkost kā otru, bet kurš pateiks - kuru? Varbūt viena stīga, taču ar visskaidrāko skaņu pasaulē, vai varbūt tomēr labāk daudz, daudz stīgu, tikai tad jāmāk spēlēt uz tām visām.
Bieži vien tiek pieņemts, ka jebkurš instruments, kas ir pūšamais, ir kaut kāda "taure" un viss. Taču pastāv daudzi, neaptverami dažādi pūšamo instrumentu tipi un vēl katrs no tiem ir unikāls savā veidā. Tajos var pūst dažādos veidos un ar tiem var sist pa zemi vai... pa citiem instrumentiem.
Man liekas, ka būtu jāsaprot, ka no visiem instrumentiem var izdabūt brīnumainu, dažādu un daudzveidīgu skaņu, bet katram instrumentam ir robežas. Būtu jāciena gan instrumenta vēlme skanēt dažādos veidos, gan arī tā robežas.
Katriem diviem, trijiem vai vairāk instrumentiem, pat veselam orķestrim, ir parastā komforta zona parastai skaņai, ir plašas neapgūtās teritorijas dažādam skanējumam, un ir drausmīga kakofonija, kas parasti beigās noved pie pilnīga... klusuma.
Ir timpāni, pa ko var bliezt no visa spēka, un ir arfa, kuras stīgas jāskar liegi.
Es esmu visai daudzveidīgs instruments, kas pieņem arī elektroniku un jaunu skanējumu, pat ļoti ekstrēmu un neierastu, bet man ir savas vēlmes, kurā virzienā es vēlos savu skaņu plūstam, tāpat man ir robežas, kurām pietuvojoties ieskanas nepareizi un netīkami toņi, līdz beidzot iestājas klusums.
Tie ir pilnīgi unikāli, nekad neredzēti un nekādi neiet vienā instrumentu grupā. Esmu smalki un ilgi izpētāms instruments, kas ieskanas visskaistāk, ja to spēlē ar cieņu un aizrautību, un mīlestību. Kā jau visi. |
|
|