| the ever ongoing moveable feast |
Apr. 11th, 2014|11:51 am |
aizgāju ar darba kolēģi uz teātri un nokļuvu kautkādā totālā tripā, jo, izrādās, mēs iepērāmies vienotības kautkādasturjubilejasikgadējaisvatever pasākumā, ar solvitas āboltiņas uzrunu, valdiņu d., drošībniekiem bēru uzvalkos ar sarullētiem klausuļvadiem aiz ausīm, brutu un speķmaizītēm. pirmo reizi redzēju comedia dell arte - skatītājus no zāles vilka uz skatuves, vienai meitenītei (lai gan abas ar kolēģi vienojāmies, ka tā noteikti bija teātra darbiniece in disguise) uzgāza uz galvas ūdens bļodu. daudzi britu jociņi latviešiem īsti labi nepieleca (kad viens no varoņiem, lai pierādītu, ka ir īrs, sāka dziedāt oh danny boy, šķiet, es vienīgā zālē smējos, tāpat diez vai daudzi saprata atsauces uz monty python). sēdvietas palaimējās dabūt tur, kur man patīk atrasties vislabāk - too close for comfort, tik tuvu, ka var redzēt aizkulišu darbības drumslas, sviedrus uz aktieru sejām un visas kļūdas. skifla bends bija lielisks, aktieri atļāvās dažus vieglas politiskas satīras momentus (kalpošana diviem kungiem, durdurdur), un mums blakus, pirmajā rindā sēdēja masīvs pusmūža čalis uzvalkā, ar raibu tauriņu, džona lenona brillēm un īstenu 90to scrunchie garumgaros matos.
ko vēl vairāk var vēlēties ceturtdienas vakarā, really. |
|