| #ka-boom |
[Aug. 8th, 2014|10:42 am] |
kamēr šorīt uzgāja gaisā dzīvoklis krišbarona ielā (žuka glaka versijas: gāze, vai crystal meth laboratorija), es jau vakar saņēmu savu bezjēdzīgo būkšķu devu - beidzot noskatījos visu laiku episkāko mārvela komiksfilmu. jenots, jāatzīst, bija traģiski baironiskais varonis, vissmalkāk uzrakstītais raksturs (šķiet, vienīgais, kuram scenārijā bija atvēlētas tādas banālas lietas kā daudzslāņainība un attīstība) bij' staigājošajam krūmam, visseksīgākais tēls bija zilais trakais reliģiskais fanātiķis (all girls love bad, preferably crazy boys), kuram droši vien bija pumpas uz sejas, jo viņš vislaik staigāja apsmērējies ar tādām kā baldones dūņām. ļoti ilgi domāju par tehnisko niansi, kur puszemietis a.k.a. grieķu-varonis kvils kosmosā rauj tik daudz A4 alkaline bateriju, lai varētu darbināt savu sony walkman, turklāt vēl drillējot vienu kaseti. 26 gadus. arī tādas lietas, gan jau, liecina par labu un kvalitatīvu scenāriju.
auditorija sastāvēja galvenokārt no iedegušiem gara auguma puišiem tā ap gadiem astoņpadsmit-divdesmit (akdies, kur viņi visi izmahā tik gari, nez ko mūsdienu jaunatne ēd, proteīna kokteiļus?). murgu par bezgalīgajiem akmeņiem nesapratu, bet gan jau iesauļojušies jaunieši flipflopos man varētu paskaidrot, visu, kas notika komiksu sējumos n un z. in general, sižets atgādināja mūsdienu politiku - visi skraida apkārt un mēģina kautko nozagt/kādu nogalināt un iegūt kautkādu mistisku lieeeelu varu, tikai nav īsti skaidrs, priekš kam.
lai tiktu vaļā no šitik liela testosterona apstarojuma, būs vien jāiet skatīties piecdesmit pelēča nokrāsas. to be continued. |
|
|