| захаааар |
[Feb. 27th, 2014|08:58 am] |
| [ | mood |
| | we live to sleep | ] |
| [ | music |
| | erik satie – gymnopedie no. 1 | ] |
обломов jaunajā rīgas teātrī, gandrīz pārspļāva šekspīra traģēdijas ilguma ziņā (četras stundas), un daugavpils kino apmeklētājus izsmalcinātības ziņā (aizmugurē sēdošās jaunkundzes zelēja košļeni un pusčukstus komentēja izrādē notiekošo).
pārsteidzoši laba scenogrāfija, vilis daudziņš&gundars āboliņš noslīpēti un ļoti profesionāli savos tēlojumos, traģikomisms pareizajās proporcijās, katarse, samaksātās naudas nav žēl.
bet vispār, es eju uz teātri, lai padomātu. par laiku - nepārtraukti tikšķošais sienas pulkstenis oblomova dzīvoklī, dzīve uzbrūk, industriālās revolūcijas paaudzes, apsēstas ar progresu, filosofija: надо работать, куда-то бежать, чего-то достигать, par bailēm no nāves, un, pretstatā tam, oblomova miegs, atteikšanās no piedalīšanās. arī - oblomovs kā simbols aizejošam laikmetam, aristokrātijai, kura ne reizi dzīves laikā pati sev zeķes kājās nav uzvilkusi, tās vietu pamazām pārņem štolci a.k.a. action men - the merchant class.
un koku zaru ēnu raksti oblomova dzīvokļa logā, kuri atgādina, ka ārā ir saule un tveicīga vasaras pēcpusdiena, tieši tādi paši kā katru pirmdienu mūsdienu konfliktu lekcijās, kad es sēdēju pēdējā solā, klausījos lektora šausmu stāstos par kariem āfrikā un domāju, priekš tam tas viss vispār, cilvēku bezjēdzīgā ņemšanās, un lēnām grimu saldā snaudā.
tl;dr ivars krasts nēēnormāāli foršs doktora lomā, jēēēē. |
|
|