| #sešas stundas piecdesmit minūtes |
Dec. 12th, 2014|09:29 am |
pamostos piķa tumsā, un mans ķermenis mēģina man iegalvot, ka "eu, tu ko, pavisam ar galvu apsities esi, ir nakts, jāturpina gulēt, nope, vecīt, te neviens augšā necelsies". saullēktu, ja tāds uz brīdi pavīd starp zilpelēkajiem mākoņiem, skatos jau darbā, dzerot melnu kafiju. nākot mājā atkal ir tumšs, vakara automājupbraucēju miglas lukturi izgaismo melnās jakās satuntulējušos gājēju siluetus, pilsētas mākslīgais apgaismojums met asas, kārtainas kā kino uzņemšanas laukumā, ēnas. pūš kaulus miekšķējošs jūras puses vējš.
šis ir perfektais gada laiks, lai lasītu nīlu geimenu. kaut ko par hitmeniem, kapiem, rēgiem. vai, piemēram, šo brīnišķīgo korejiešu lejupskrullējamo komiksu par pasaules galu. |
|