balta kasparete un binoklis visi trīs gāja lūkoties mazo zvaigzni kurai drīz jāmirst vai tieši otrādi jārada kaut kas jauns un visi vērotāji kā muļķi zīmēja dažādas kartes piesala vaska drāna ar simboliem piečukstēja pilnas ausis par dārgumiem un atkal ieveda purvā no kurienes ir tikai viena izeja tā ir pašā dziļākajā vietā zem zilā bērza saknēm kuras vīteņojas tikai ceturtā stundā ar zirnekli pakrūtē riet mazais sunis zvaigznājā viņš zin kas tur lejā notiek un saasina savu degunu pret to vietu bālu miglu no mutes vētītams tas baltais garais sunis ar mazo rozo zvīni ir mans draugs un viņš mani nekad nepametīs nelaimē lai arī cik okulta es nebūtu lai arī cik ilkņu man neizaugtu lai arī cik akmeņu kaudzītē es nemācētu salikt viens pats olis izraisa tik lielus viļņus ka suņa zaigzne siena kaudzē iekrīt un saklāj visgardāko mielastu manam pamestajam olim un noņurd "esi pamanījusi, ka esmu līdzīgs zefīram?" un piestūķē pilnus vaigus ar Laimas dzērveņu zefīru un smejas tā, ka visi siekalaini izskrīt sniegā.