Happines only real when shared

Es tā diezgan muļķīgi tikko sajutos. Itkā man būtu 12 un mana galva būtu tukša. Es grāmatu neesmu izlasijusi miljons gadus un nenodarbinu savu prātu ar prātīgu domu domāšanu. Es neplānoju savu laiku uz priekšu vairāk par 3 minūtēm, kur nu vēl runāt par nākotnes plāniem. Vienīgais kas mani nedaudz iepriecina ir tas, ka iespējams daudzi cilvēki ir vēl muļķīgāki par mani. Man pat sāk likties ka man nav savu domu, nu, itkā ir bet viņas ir muļķīgas tāpēc es domāju citas. Nu, citu cilvēku domiņas.
Es nezinu vai man tā patīk. Man ļoti liekas, ka ir jānotiek kaut kam nozīmīgam, lai mani kaut kā izmainītu. Man gribās palikt mazliet jēdzīgākai, nesmieties par resnām meitenēm, neizturēties tik nejauki pret cilvēkiem kas man nepatīk. Es manliekas izlasīšu grāmatu tulīt, varbūt tas kautko mainīs?
Un man nepatīk kad es nedrīkstu nepriecāties
Es vienu dienu gribu neizrādīt pārāk lielu prieku, nesmieties, nejokot, un man jau sāk piepisties ka kaut kas noteikti ar mani nav labi, un mani ir jāsāk gruzīt un skatīties uz mani ar līdzjūtīgu žēlumu un jāliek man stāstīt kas mani nomāc. Kāpēc man ir jārunā par to kas mani nomāc, lai tas nomāktu mani vēl vairāk? Es gribu vismaz nedomāt par to un klausīties dumjo tehno mūziku kas izraisa vispār nekādas emocijas un būt pelēkais cilvēks kādu laiku.