9 reiz x
9 reiz x
- 10/26/13 05:10 am
- man ir bail no šī kvartāla - bruģis pēkšņi izlīdīs no saknēm, sāks staigāt un klupinās no rītiem aizelsušos. ietves salūgsies ūdens dievus, būs lekns lietus un potītēs pamatīgi izļodzīta steiga.
viss zina, katra siena, katra rieva, pienenes izspiesta asfaltam pierē, zina, kāpēc man bail -
šeit blakus krustojumā, kur tāds bruģēts aplīts, naktīs viņš pārdod (varbūt pērk) verdošas dvēseles un pēc tam uz ceļa atmet tikai palikušās ēnas. un tieši šeit, kad vēlu nākšu mājās, tu kādreiz salstošiem pirkstiem brauksi garām un necik nepasmaidīsi, no kājupirkstiem līdz pat izelpas mutuļu malām atstājot tikai asu garāmbraucēja ēnu.
-
1......
- gandrīz pasaka par "au"
- 6/12/13 09:21 pm
- nē, viņiem matos nebija nekāds sudrabs. tīrs zelts, provēts
rītos cēlās, vakaros gūlās - savām acīm redzēju - zelts.
caur matu galiem sasūcās līdz rokām, klusēšanai, padomam.
līdz zelta bedrei, kurā sāpīgi iekrist,
līdz zvaigznēm, kuras sāp rakstniekiem un astronomiem, kad apmācies.
līdz ziemas aukstumam, kad stum sniegu no takas, noslauki sviedrus un svilst zvaigznes pierē,
līdz nāras astei, kura pazūd dzejnieka vārdos, tiklīdz ieraug,
līdz nevienam, jo neviens nav zelta gabaliņš.
izņemot zelta gabaliņu.
un labi, ka tā, jo būt parastam, spīdīgam klucim nav nemaz tik patīkami.
*Ķīmiskais zelta simbols AU nāk no latīņu vārda "Aurum", kas nozīmē "mirdzošā rīta ausma"
-
0 ......
- 2/19/12 04:08 am
- skatos uz savām rokām. atveru plaukstas. un skatos. kā uz divām sejām. čigāniem par spīti auksti nenolasāmām. kam viņas? domātas, radītas, pulsē, ir. nekam? parāk daudz kam?
skatos kā uz divām nogurušām, rievainām sejām. un lasu. dzīvi. ne jau kā grāmatu. kā pelnus nevietā birušus zemeņu lapās. kā vecas fotogrāfijas, kuras pāršķir, kad vientuļi skumji paliek vai vienkārši tāpatās. kā liepziedus tējai. kā jāņogas. kā izbirušus sērkociņus. tās svītras ir upes, tās upes ir takas.
ai.
bet nopūtas pelna tikai tie, kas strādā, nevis tie, kas skatās uz savām rokām.
-
1......
- 12/22/11 04:29 am
- tu it kā sargā sevi, savu klusuma pili - smagus akmeņus mūrē sev apkārt (ar to arī pievilini). pie-tevis-gājēji stāv lietū, lāses sūcas caur pleciem, ir vēls. "ej mājās!". žēl - gribu atdot, bet pieklauvēt nevar, rokas pilnas smagām puķēm un savāds arī tev šoreiz pie durvīm aizveltais klusuma bluķis. pat divi.
stāvu lietū, pleci sūcas caur sirdi. uz kuru pusi un cik tālu tās mājas (nav jau tādu). uz kurieni tagad man jāiet?
-
1......