Dž.

Šorīt, kad atvēru acis, man pirmajā mirklī likās, ka esmu vakarā aizmirsusi ieslēgt gaismu. Bet izrādās, ka ārā spīd saule! Kāds patīkams pārsteigums!
Viss tik skaisti izskatās! Lielā, baltā pasaka ar sarmu, mirdzumu un nepārspējamu baltumu...
Es jau zinu, ka neviens to nepamanīs.
Izšņaucu degunu un mazliet pasmaidu, iedomājoties to, ka vakardien vienos naktī gribēju zvanīt draudzenei. Esmu mazliet traka.

Nespēju izslēgt domāšanu. Tā ir nopietna problēma. Tāpēc, kamēr man ir laiks, melsīšu par to cik labas ir vēlo nakšu pastaigas. Esmu mazliet traka un no otra krasta viena punkta kustējos mājās uz otru krastu, uz otro punktu, kas, ja starpā nebūtu upe, atrodas tieši pretī pirmajam punktam.
Sniedziņš sniga un sniga… Nabām pusēm gāja divi vīrieši un stilīgi smēķēja, bet neatkārtojami safīrzilās debesis... melnie, robustie ēku stāvi nakts melnumā un oranžīgi zeltainās ugunis logos... Bet ielas kā izmirušas. Protams. Tas saprotams.
Sajūtas kā noklīdušai... (katrs ievieto savu māksliniecisko variantu)